sarežģītais zvirbulēns

Šorīt maza meitenīte vilcienā dungoja dažādas melodijas. Vārdi sastāvēja no mjau, mjau, mjau. Mammai laikam jau bija apnicis un delikāti centās mainīt tēmu. "Počemu tak grustnaja pesņa?" Meitenīte kaut ko atbildēja, šķiet iebilda. Dziesmiņa nelikās nemaz tik bēdīga, ja tas vārds to nozīmē, bet nu varbūt ikdienā nemitīgi ko tādu klausīties būtu par traku. Tad meitenīte centās šo pašu mjau-mjau izdziedāt mažorīgākā melodijā, bet mamma laikam nejutās pārāk iespaidota un īsti neklausījās. Konduktore smaidīja un teica:"Te arī viens mjau-mjau braucējs." Laikam uzlabojās noskaņojums gan mammai, gan meitai. Tomēr jauki tādi mazi laipnības žesti ikdienā.

Pēdējās nedēļās ar bērniem esmu nobraucis apmēram 400km.
Ar Tomu braukt ir viegli. Viņš mani aptverot cieši piekļaujas un ir mierīgs, līdz ar to pasažiera radītās balansa izmaiņas nejūtu.
Ar Rasu ir savādāk. Viņa visu laiku kustas un meklē ērtāku pozu. Viena no tādām ir atstutēt ķiveres zodu pret manu plecu tā, ka manā rokā asins pārstāj cirkulēt. Tā ir tik forša sajūta - vest, ciest un priecāties par to kā viņa priecājas.

Abiem patīk braukt ātri. Ļoti, ļoti ātri.

Šodien bija pēdējā iespēja šovasar Rasu izvizināt. Izbraucām kalnus, aizbraucām līdz jūrai, vēlreiz līdz jūrai, līdz ostai, līdz otrai ostai. Filips mani nepazīst, bet nav pirmā reize, kad esmu pārlaimīgs ieraugot viņu. KC.

Salonu kāzu kleitas ir neglītas un vienādas un maksā neadekvāti daudz un jūs, bābas, pašas ļaujat to sev nodarīt.

Pa ceļam uz mājām paspēju izlasīt iepriekšējā nedēļā gandrīz visu neizlasīto grāmatu lappuses. Neredzētās pieturvietas un aicināja ārā uzkavēties ilgāk un iepazīties ar ieliņām, ēkām, cilvēkiem. Varbūt iztēlē tā notika. Domu kartē jau atzīmēju vietas, uz kurām gribētu šovasar aizbraukt. Laikam braucieni vilcienos man nekad neapniks. Rīgā šovakar gaiss smaržo pēc vasaras un klusuma. Viena no pastāvīgajām ainām kopš pavasara - naudas kaķis guļ uz palodzes.