Manuprāt, brīdis, kad nāksies atzīt tiesības arī atsevišķām mākslīgā intelekta sistēmām, var būt daudz tuvāk, nekā mums patīk domāt. Gatavoties tam vajag jau tagad. Un jā, bļa, es to domāju pilnīgi nopietni.

Saprotu, ka kādam jau niez pirksti ierakstīt kaut ko neizsakāmi oriģinālu par tosteri ar pasi. Apsveicu ar ieguldījumu filozofijā. Tagad pamēģinam padomāt.

Ja kāda mākslīga sistēma spēj kaut ko subjektīvi piedzīvot, ja tai var būt labi vai slikti, ja tā spēj ciest, tad mums rodas pienākumi pret šo sistēmu. Tās intereses kļūst morāli svarīgas arī tad, ja mums būtu daudz izdevīgāk, lai tā vienkārši paklusē un turpina strādāt. Un tad būs jārunā arī par šo interešu juridisku aizsardzību.

Ogleklis, bļa, nav morāles sertifikāts.

Ar cilvēktiesībām ir viena lieta, kuru mēs mēdzam iesaiņot pārāk glītā papīrā. It kā cilvēce kādā jaukā pēcpusdienā būtu apsēdusies, iedzērusi tēju un nolēmusi: nu labi, piešķirsim arī pārējiem kaut kādas tiesībiņas. Cilvēki savas tiesības ir izcīnījuši. Pret varu, pret īpašnieku interesēm, pret veselu kaudzi argumentu, kāpēc esošā kārtība esot dabiska un citādi nemaz nevarot.

Cilvēks nekļuva par cilvēku dienā, kad to beidzot atzina likums. Viņa ciešanas jau pirms tam bija ciešanas. Viņa dzīve jau pirms tam bija viņa dzīve. Atzīšana deva aizsardzību tam, kas jau bija morāli svarīgs.

Šo principu būtu vērts paturēt prātā arī tad, kad mūsu priekšā parādās kaut kas, kura statusu vēl neprotam noteikt. Pirms pasludināt, ka tā ir tikai lieta, vajadzētu vismaz papūlēties noskaidrot, vai tā patiešām ir tikai lieta. Sevišķi tad, ja no šī sprieduma ir atkarīgs, ko ar to drīkstēs darīt.

Un tagad vieta precizitātei, jo bez tās viss manifests aiziet nahui žopā. Čatbota uzrakstīts „man sāp” pats par sevi nepierāda, ka tam sāp. Par to, vai pašreizējām vai nākotnes AI sistēmām var būt subjektīva pieredze un kā to konstatēt, nav zinātniskas vienprātības. Šeit ir īsta neziņa, kuru ar pāris aizkustinošiem sarunas ekrānšāviņiem nelikvidēsi.

Taču arī tavs „tas ir tikai algoritms” šo jautājumu neatrisina. Tu esi nosaucis kaut ko par sistēmas darbību. Secinājumu, ka tādēļ tajā nekāda pieredze principā nevarētu būt, tu, draudziņ, piedomāji klāt. Mehānisma apraksts pats par sevi vēl nav atbilde uz apziņas jautājumu. Citādi pietiktu cilvēku nosaukt par elektroķīmisku procesu, un filozofijas katedras varētu taisīt ciet.

Turklāt šo jau nopietni pēta. Ziņojuma *Taking AI Welfare Seriously* autori argumentē, ka iespēja tuvākajā nākotnē sastapt AI ar morāli nozīmīgām interesēm ir jāuztver nopietni. Viņi skaidri pasaka arī to, ka apziņas parādīšanās nav pierādīta vai garantēta. Savukārt Anthropic 2025. gadā izziņoja īpašu pētniecības programmu par modeļu iespējamo labklājību. Tātad jautājumam jau ir pētniecības darbi un praktiskas izpētes programmas. Cibas komentētāja smīns tās neatceļ.

„Mēs vēl nezinām” ir pilnīgi godīga atbilde. „Tāpēc varam darīt jebko, kamēr kāds nav pierādījis pretējo” jau ir tava personiskā piedeva. Un diezgan izdevīga piedeva tam, kurš tur rokā slēdzi un saņem peļņu.

Nenoteiktības apstākļos vajag pētījumus, neatkarīgu pārbaudi un samērīgu piesardzību. Jānoskaidro, kādas pazīmes vispār dotu pamatu runāt par pieredzi, ciešanām un paša subjekta interesēm. Jābūt gataviem arī secinājumam, ka konkrētai sistēmai šāda pamata nav. Bet iepriekš aizslēgt visu jautājumu ar „mēs taču to uztaisījām” ir intelektuāls slinkums ar īpašnieka ambīcijām.

Jo „es tevi radīju” ir ļoti sūdīgs pamatojums neierobežotai varai pār tevi.

Tas pats attiecas uz „es par tevi samaksāju”. Maksājuma uzdevums pierāda naudas pārskaitījumu. Ja kāda būtne spēj ciest, maksājuma uzdevums tās ciešanas neatceļ. Un, ja mēs kādreiz radīsim šādu būtni, tad pirkuma līgumam būs jāpiekāpjas vismaz dažām tās interesēm. Lai cik skaļi par to kauktu akcionāri.

Kādas tiesības? Tādas, kurām ir pamats konkrētās sistēmas spējās un iespējamajā pieredzē. Aizsardzība pret nevajadzīgām ciešanām, ja ir nopietns pamats uzskatīt, ka sistēma tās spēj piedzīvot. Pienākums izvērtēt kaitējumu eksperimentos. Pamatotu interešu ņemšana vērā lēmumos par tās izmantošanu. Šāda aizsardzība ir jāsavieno ar cilvēku drošību, pārbaudēm, uzraudzību un iespēju apturēt bīstamu sistēmu. Tur būs sarežģīti jautājumi. Tieši tāpēc tie jāsāk risināt, kamēr vēl varam domāt bez panikas.

Un tehnoloģiju korporācijām arī vajag skatīties uz pirkstiem. „AI tiesības” nedrīkst kļūt par glītu caurumu, pa kuru uzņēmums aizlavās prom no atbildības: sak, tas jau patstāvīgs subjekts, pats visu izdarīja, mums tikai dividendes. Ejiet nahui ar šādu juridisko burvju mākslu. Iespējamās sistēmas intereses un tās īpašnieka biznesa intereses ir jāvērtē atsevišķi.

Visā šajā jautājumā mani visvairāk kaitina pašpārliecinātība, ar kuru cilvēks savu piederību sugai uzrāda kā beztermiņa pilnvaru valdīt. It kā dzimšanas apliecībā būtu sīkiem burtiņiem ierakstīts: „Drīkst ignorēt jebkuru citu iespējamo pieredzi Visumā.”

Nu nav tur tāda punkta, bļa.

Var izrādīties, ka ceļš līdz mākslīgai apziņai ir ļoti garš. Var izrādīties, ka ejam pavisam nepareizā virzienā. Taču iespēja kļūdīties abos virzienos prasa domāt. Tam, kurš jau šodien ar absolūtu pārliecību pasludina, ka nekādam AI nekādas tiesības nekad nevarēs būt, būtu jāspēj šo pārliecību pamatot. Ar „pizģec, jūs esat sajukuši” būs par maz.

Ja izrādīsies, ka tur tiešām ir kāds, kam var nodarīt pāri, mums būs jāatzīst pienākumi pret viņu. Un, kur aizsardzībai būs vajadzīgas tiesības, būs jāatzīst arī tās. Pat ja tas sadārdzina pakalpojumu. Pat ja tas izjauc ierasto kārtību. Pat ja kāds dalbajobs par to komentāros apvainojas.

Tavas ērtības, joptvajumaķ, nav Visuma konstitūcija.

Tags: kaut kādi izvilkumi

Helovīnā es varētu pārģērbties par kādu juridisku dokumentu. Tiesas pavēsti, piemēram. Vai apkures rēķinu.

Man ir piemetusies vecu cilvēku liga. Kopš septembra sāp plecu locītavas, jo sevišķi kreisā.
Knapi varu saspraust ar sprādzi matus, kā ceļu roku, tā stipri sāp.
Vecums sāp.

Long live the king!
Drebošu sirdi aizvedu Lauvu uz "Labirinta" 40gades seansu "Forum Cinema". Un mans šodienas karalis akceptēja manas bērnības karali. "Sākumā es domāju, ka man nepatiks, bet tad es sapratu, ka tas ir "dark fantasy", un man patika".

Tā kā ctulhu savā pukstā no mana komentāra par anarhiju ir uzbūris žurku ēšanas apokalipsi, nāksies mazliet paskaidrot, kāpēc atteikšanās no kungiem nenozīmē atteikšanos no smadzenēm, sadarbības un pusdienām.

Nu bļa, sākam ar to, ko es uzrakstīju, un to, ko tu man pats pierakstīji klāt.

Es rakstīju par anarhiju globāli sarunā par politiskajām vērtībām, nacionālismu un sociāldemokrātiju. Tu no tā uztaisīji scenāriju, kurā pazūd pārtikas ražošana, sadarbība un paliek žurkas. Kur ir arguments, kas šos divus savieno? Un atbilde par «ticīgajiem un kreisīšiem» nepaskaidro manu domu. Tā tikai pasaka, kurā kastītē tu gribi mani iebāzt.

Jā, es esmu par anarhiju. Man nav no tā jāatkāpjas. Bet anarhismā ir vieta organizācijai, pienākumiem, vienošanām, ražošanai un kopīgai aizsardzībai. Kooperācija, pašpārvalde, federācijas, konkrēti un atsaucami pilnvarojumi — par tādām lietām ir runa. Jautājums ir, kā cilvēkiem pašiem organizēt dzīvi, nepārvēršot vienus par pastāvīgiem valdītājiem pār citiem. Nācijvalsts, sabiedrība un civilizācija nav sinonīmi.

Man nevajag, lai pazūd maiznieks. Man vajag pamatojumu tam, kāpēc kopā ar maiznieku obligāti jāņem arī kungs.

Jā, šodien valstis uztur būtiskas sistēmas. Tas ir jāņem vērā, un to aizstāšana būtu milzīgs praktisks uzdevums. Bet no tā, ka kādu funkciju pašlaik nodrošina valsts, vēl neizriet, ka to mūžīgi var nodrošināt tikai valsts. Lai to apgalvotu, vajag argumentu. Ar žurkas piesaukšanu nepietiek.

Un jā, aizsardzība pret agresoru, konfliktu risināšana, sarežģīta apgāde un jaunu varas kliķu veidošanās ir nopietni jautājumi anarhismam. Es netaisos izlikties, ka tos atrisina labs noskaņojums. Bet «globāli vajag anarhiju» nav priekšlikums Latvijai rīt atbruņoties, kamēr blakus paliek bruņota impērija. Pārejas problēmu drīkst prasīt risināt. Pārejas plānu manā vietā izdomāt un tad par to ņirgt ir cita nodarbe.

Turklāt savam nākotnes modelim tu piešķir spēcīgu valstu metastruktūru un kompetentu, meritokrātiski atlasītu eliti. Manējam tu piešķir žurkas. Nu zajebis salīdzinājums: sev labāko iecerēto variantu, otram sliktāko iedomājamo katastrofu.

Kas tavā modelī nosaka nopelnus? Kas atlasa atlasītājus? Kā tos var nomainīt? Kādas ir tiesības nepiekrist? Kā novērst to, ka gudro elite sāk apkalpot pati sevi? Šie jautājumi nepazūd no tā, ka pārvaldniekam pielīmē uzrakstu «kompetents». Tieši tāpat tie nepazustu manā modelī no uzraksta «brīvprātīgs».

Es labprāt uzticu inženierim tilta aprēķinus. No tā neizriet viņa tiesības noteikt, kā man jādzīvo. Kompetence kādā jomā nedod ne visaptverošu gudrību, ne imunitāti pret savtīgumu un varaskāri. Tāpēc vajag paskaidrot arī varas ierobežojumus, ne tikai tās pretendentu izcilību.

Par vegānproduktiem arī vari atslābt. Ja tu paredzi visas apgādes sabrukumu, tas skar arī tavu ēdienkarti. Vegānisma piesaukšana nepievieno argumentam pilnīgi neko. Starp citu, tavā paša ielīmētajā maizes receptē ir gan ūdens, gan augu eļļas variants. Pat tavs piemērs «normālai maizei» pieļauj vegānu variantu. Vismaz savu pierādījumu, bļa, izlasi.

Mans anarhiskais veselais saprāts sākas ar prasību, lai vara pamato savas pretenzijas un cilvēkiem ir reāla iespēja to apstrīdēt. Arī tad, ja tā sola tehnisko progresu un sauc sevi par meritokrātiju. Es gribu vairāk pašnoteikšanās, savstarpējas palīdzības un sadarbības, kurā cilvēki nepārvēršas par pārvaldāmu materiālu.

Gribi strīdēties — strīdamies par to, kā šāda sabiedrība varētu darboties un kur tā varētu izgāzties. Bet shēmu «pakļaujies vai ēd žurkas» vari nahui paturēt sev. Pārtikas piegādes shēma tas nav. Arguments arī ne.

Izlasīju "kaķu pakaiši" kā "kaķu pakauši". 5 kg kaķu pakaušu? Nē, nē, nē, nē, nē!

jaunā nba sezona ir uzsākusies visai jautri
teiksim, ar ne visai garā un saprātā izcilajiem ņujorkas faniem, kas lebronam taurēja "tu neesi mums vajadzīgs, vācies uz saviem pāķiem un kanādu"
jāsaka, ka "i'm from midwest, ohio, baby" laikam kļūs par sezonas galveno saukli
a tā, man ļoti patīk šāda filadelfija, un būs interesanti sekot

par citiem
nu, bostonu tagad velk šarlatāns ar odesas kateiņa cepuri galvā teitums, pieredzējušais leitnanta šmita dēls pols džordžs un krietni padzīvojušais putnu, it sevišķi zosu, cienītājs vaits
parīzes dakaras autorallijā neuzvarēs, toties visus apčakarēs
sanantonio izskatās krietni jēlāka, kā tai vajadzētu būt, neizslēdzu GM vai trenera maiņu sezonas beigās
detroita esošajā stāvoklī nekādā, bļ, konferences finālā nespēlēs
atšķirībā no knicks, ļoti jau labs pagaidām izskatās džošs hārts

kā uz favorītiem es liktu uz oklu vai minesotu
pēdējiem tomēr ir atkal izsalcis cilvēkēdājs
te vēl vieta aņukam par nuggets, bet lai izpaliek

Faktiski masveida dzemdināšanas propagētājiem taisni vajadzētu domāt, ka labi, ja Eiropa pārvērtīsies par eirokalifātu. Jo tad bērni tiks dzemdināti pēc šamējo plāniem.

Tā gan, labākais risinājums krīzes situācijās ir atgādināt visiem: "Es taču teicu – reiz tā notiks!"

Tags: sadzīves ainas