Šodien bija divas situācijas, kad vispirms, ejot pa ielu, un vēlāk arī vilcienā mums ar draudzeni piesējās kaut kādi tipi, kas visai neforšā veidā, pārtraucot mūsu sarunas, mēģināja uzsākt kaut kādu pseidokomunikāciju. Gan abas šīs situācijas, gan tas, ko mēs pēcāk pārrunājām, man lika sākt domāt par to, ka šāda tipa vīriešu mēģinājumi pievērst sev uzmanību tomēr sabiedrībā kopumā tiek ļoti tolerēti; es laikam nevaru iedomāties nevienu sev pazīstamu sievieti, kura par šāda tipa situācijām būtu īpaši priecīga, tomēr principā valda kaut kāds uzskats, ka, nu jā, neviens jau baigi priecīgs par šo visu nav, bet nu vīrieši jau tādi ir. Bet patiesībā tā nav - sakarīgi vīrieši tā neuzvedas, un vispār, pat tik daudz neizvēršot to, ka tieši vīrieši piekopj šāda veida uzvedību, manuprāt, sakarīgi cilvēki apzināti neliek citiem justies slikti - pieņemsim, tu tiešām neesi iedomājies, ka komentēt svešu cilvēku izskatu vai pārtraukt viņu sarunas nav pati jaukākā lieta, ko darīt, bet tad, kad tu redzi, ka cilvēki, kuru virzienā šī uzmanība tiek mērķēta, jūtas slikti (un es domāju, ka šodienas gadījumnos tas bija skaidri redzams), tu taču to nenturpini. Es visai nožēloju, ka otrajā gadījumā neko nepaguvu pateikt, jo viņi sēdēja mums blakus tikai vienu pieturu, tad es jau biju sadusmojusies pietiekami, un patiesībā, šobrīd analizējot situāciju, es saprotu, ka vairāk šajā kontekstā dusmojos pati uz sevi tāpēc, ka es šādās situācijās vienmēr jūtos ļoti, ļoti slikti, bet salīdzinoši reti tiešām pasaku, ka šis nav ok. Pat tad, kad tu saproti, ka nav nekādu objektīvu apstākļu, lai nepateiktu, ka šī komunikācija ir nevēlama (nu, tur tumšs nostūris, apkārt neviena cilvēka utt., kad ir saprātīgāk neprovocēt potenciālu agresiju), tāpat ir kaut kāda muļķīga iekšēja pasivitāte, kas liek justies "bet, kā tad es te tagad teikšu, viņš taču neko tādu nedara", un pieredze arī rāda, ka šie nabaga vīrieši, kad viņiem pieklājīgi, bet skaidri pasaka, ka viņu sabiedrība nav vēlama, reaģē no sērijas "kāpēc jāizturas tik nelaipni?". Es nesaprotu, kāpēc tas, ka tu informē svešus cilvēkus par to, ka tu nevēlies ar viņiem sarunāties, skaitās nepieņemami, kamēr tas, ka tu ej un iejaucies svešu cilvēku sarunās vai komentē viņu izskatu, nerunājot nemaz par mēģinājumiem pieskarties, skaitās normāli un akceptējami.
Un man arī šķiet, ka daļēji sievietes pašas ir vainīgas, jo bieži ar visu attieksmi, ka īsti forši jau šis nav, tiek reaģēts kaut kādā "lalalā, vispār jau smieklīgi" veidā (es gan pati mēdzu šādās situācijās sasmieties, bet tāpēc, ka smiekli ir mana automātiskā coping reakcija, nonākot stresa situācijā - es esmu smējsuies arī, kad pazuda lidmašīnas biļetes - bet man patiešām smieklīga šāda piesiešanās neliekas nekad).
Un jā, es galīgi nedomāju, ka nekad nekādos apstākļos vīrieši nedrīkstētu uzsākt sarunu ar svešām sievietēm vai uz ielas kādai no viņām izteikt komplimentus par izskatu, bet, ja tiešām mērķis ir bijis komplimentēt izskatu, tad ok, forši, tu pateici to, ko gribēji pateikt, un vari iet tālāk, šāda veida situācijas, kas tiešām rada sajūtu par vienkāršu vēlešanos pateikt kaut ko foršu bez vajadzības pēc obligātas reakcijas, man arī neliek justies slikti, bet, ja reakcija tiek "pieprasīta", tad patiešibā tā ir otra cilvēka pazemošana, jo tu kļūsti par kaut kādu objektu, kuru citiem, nez kāpēc, ir tiesības komentēt vai paģērēt kaut kādu konkrētu attieksmi vai vismaz reakciju.