Trāpīgi teikts. Es arī šādās situācijās jūtu aiz provocējošajiem vārdiem slēpto agresiju, sabīstos, sāku smieties un varbūt pat atbildēt uz frāzēm, kas ir diezgan kretīniskas (piemēram, krieviski runājoši džeki autobusā reiz teica, ka nozagšot grāmatu, ko lasīju, uz ko es atbildēju, ka lai jau tad labāk nopērk oriģinālu un lasa krieviski). Un pēc tam tā pretīgā kauna un gļēvuma sajūta. Un es saprotu, ka nedaru neko labu sabiedrībai, jo īpaši, ja ierēcu kopā ar pusaudžiem, kas kaut ko zirgojas, jo viņi pieņem, ka tad jau tas ir ok. Bet man īstenībā ir bail, ka viņi sāks mani apsaukāt un es saraudāšos vai izdarīšu kaut ko tikpat muļķīgu.