Kopš ap 18. decembri dabūju ronu, neesmu vairs dzērusi nekādu alkoholu, un mani mazliet iejūsmo, vai drīzāk likumsakarīgi pārņem doma, ka varētu turpināt nedzert indefinitely.

Visu pagājušo gadu es dzēru kā Cersija multiplied by Tirions, teju pudeli vīna vairākumā nedēļas dienu. Mana atslodze parasti bija viens vai divi aliņi dienā, un ekstrēma atslodze - nedzert Pirmdienās.

Protams, galvenais iemesls nedzert ir, jo uz vecumu ķermenis tik labi vairs netiek galā ar atindēšanos, un pat no viena dzēriena sākas huiņīgi simptomi, kas ilgst vismaz pusotru dienu, bet ja turpina dzert, tad nemaz nepazūd tikai milzt:

Nomāktība
Lēnīgums
Galvas dulnums
Gremošanas problēmas
Sapņu trūkums
Trīceklīgums
Atmiņas vājināšanās
Enerģijas trūkums
Entuziasma trūkums
Labā apšaubīšana
Sejas ādas problēmas
Basically dzīvā miroņa simptomi

Bet tā kā neesmu jau vairak par mēnesi dzērusi, tā viss ir apvērsies otrādi un visas labās sajūtas un esības pazīmes atgriežas. Un tas man liek domāt, ka glāze vīna nav vērta, lai atkal visa tā zaraza vilktos tai līdzi.

Toties nedzerot ir pieejamas tādas nākamā līmeņa fīčas kā:

Sapņi, better than Netflix - visspilgtākais simptoms dzeršanai ir sapņu izzušana..
Enerģija un entuziasms darīt lietas - not that, ka man visu laiku ir duracell motivācija, bet enerģija ir brīvāk pieejama, kad beidzot izdomāju iet paskriet, vai garīgi pašiverēties. Enerģija is like - ok, let's go!
Sajūta, ka your body is no longer constantly recovering, but pretty much wholesome and ready to use
Skaidra smadzene - nav vairs glitchy and twisty emocijas, kas kaut ko murgo tev pakausī. Nekas nešķiet traģisks beyond repair, un es pārsvarā jūtos tik strong & stable kā Terēza Meja.
Pms resolution - dzerot pms laikā teju katru mēnesi sev kaut ko purpinu par miršanu un bezjēdzību, rijot asaras par to kā mani nemīl jo es loģiski esmu nemīlama. Bet pagājšmēnes, piemēram, varbūt tāpēc ka bija rona, bet pat ronu izciešot, es ne reizi neapvainojos ne uz vienu un pat asaras acīs nesaskrēja neparko!
Ēšana - es varu vairāk lopsīt zemesriekstu sviestu un ieturēties kā hobits, bez tummy problims, nekas nekur nepūšas, nesāp, nav jāpakārto ēdiena šķidrums vai cietums mana alokohola izvēlei, litrs sarkanvīna nededzina kuņģi. Nav durstīgas sajūtas random vietās vederā.

Bet galvenais, vienkārši ir laba sajūta, kad tu dari kaut ko, kas ir pareizi priekš ķermeņa un psihes. Vienmēr ir divas sajūtas par visu dzīvē - kad tu zini kas ir pareizi, bet mazliet ciniski un apātiski arī sāpīgi piemiedz acis un izvēlies darīt to kas ir nepareizi, vai arī aukstasinīgi, mierīgi varbūt mazliet sāpīgi, bet atbrīvojoši for sure izdari to kas ir pareizi.

Tāpat kā visi mazie grēciņi un lielie dzīvē: tas nav vajadzīgs.

Varbūt kāds mani kaut kad vēl pielauzīs dzert uz kādas klints saulrietā. Bet honestly, ar gadiem dzīve kļūst arvien mistiskāka un izklaidējoši skaudrāka, un to var dziļāk un spējāk asimilēt bez tā svina, ko salej alkohols galvā.