tu man atsiti šito:

Postmodernisma pozīcija man atgādina tāda cilvēka izturēšanos, kurš iemīlējies ļoti izglītotā sievietē. Viņš zina, ka nevar viņai sacīt: “Es tevi neprātīgi mīlu,” jo viņš zina, ka viņa zina (un viņa zina, ka viņš zina), ka šādus un līdzīgus vārdus jau rakstījusi Lialā. Tomēr viņš var rast atrisinājumu. Viņš var teikt: “Kā sacītu Lialā, es tevi neprātīgi mīlu.” Tādā veidā viņš būs izvairījies no mākslotas naivitātes un skaidri paziņojis, ka vairs nav iespējams runāt naivi un vienkārši, tomēr viņš sievietei būs pateicis galveno: to, ka viņu mīl, taču mīl zaudētās naivitātes laikmetā. Ja sieviete gribēs iesaistīties šajā spēlē, viņa pratīs saklausīt atzīšanos mīlestībā. Ne viens, ne otrs no sarunbiedriem nebūs naivs, abi būs pieņēmuši pagātnes izaicinājumu, izaicinājumu, ko mums met jau pateiktais, tas, ko nevar izdzēst. Un viņi apzināti un ar patiku spēlēs ironijas spēli... Un viņiem būs izdevies vēlreiz parunāt par mīlestību.

smuks formuleejums!

Varbut, ka pasaule beidzot kljus veca un vieda...

statistika nav pasaules pusee. paredzu, ka pasaule kljuus infantili apseesta ar kaut kaadiem random triviaaliem topikiem un izzudiis kaa taada

Pesimiste :P

pēc tam zināma daļa cilvēku mēdz pievērsties reliģijai. un aiziet prom kā jēriņi, kā bērniņi.

religjija ir taads pats shorcut kaa narkotikas

reliģija cilvēkam liek strādāt ar sevi. cik man zināms, narkotikas nē.

ne jau peec dabas, bet peec buutiibas. tas, ka tev ir kaut kam jaaklausa, it kaa tev pasham nebuutu sirdii sapratne par to, kas ir pareizi un kas nee. un tas savaa zinjaa ir gara kapitaalisms, tu kalpo, lai sanjemtu, sveetiibu, piedoshanu, miilestiibu, vai kas tas ir ko religjiozi cilveeki grib sanjemt.

taa pat kaa narkotikas, religjija rada oaazes ideju, kur viss ir labi. bet es neuzskatu, ka ne narkotikas ne religjija ir nepiecieshamas. es uzskatu ja tu esi iists cilveeks, tad tu juuti, kas ir pareizi un kas nee.

un lai arii bez religjijas nav paarlieciibas, ka viss buus labi, cilveeks tikuntaa juut labestiibu, jo vinjam nav izveeles, tas vinjam kaulos un asiniis.

tie īstie cilvēki, kas bez visām dižajām idejām ir labi, patiesi, viņi ir reliģiozi cilvēki, pat neesot reliģiski. kā Pāvils teiktu, "bauslība ir ierakstīta viņu sirdīs" . once again, es tikai saku, ka dažādas reliģijas būtībā runā par vienu un to pašu. ja cilvēks var pie tā paša kodola nonākt ārpus visām dižajām idejām, tad ļoti labi. reliģija, savukārt, var palīdzēt kļūt par šo īsto cilvēku. narkotikas - diez vai.

un jāņem vērā, ka 'it kaa tev pasham nebuutu sirdii sapratne par to, kas ir pareizi un kas nee' - šo sapratni neizbēgami veido kultūrvide, ģimene, teksti, pasaule un viss pārējais, kurā esi iemests. neatņemami. protams, var sākt apzināti iet pret to visu un domāt pats, tas ir ļoti vēlams. bet beigās tik un tā sanāk, ka nonāc pie līdzīgiem secinājumiem. lai vai kā, mēs nevaram būt tīri no konteksta. tas vienmēr paliek fonā, nosēdumos, bezapziņā struktūrās. arī all this notion par 'domā pats, kas pareizi, kas nē' izriet no kaut kāda konteksta, iespējams, pēdas rodot reliģiozitātē un citos apstākļos.

bet redzi, tie ir tikai daudzi vaardi. bet pastaav tikai viens princips. tad ja tu otram vai sev dari paari tad ir nepatiikama sajuuta ap sirdi. bet tad kad tu dari labi, tad ir plasha un muuzhiiguma sajuuta. un ja taas sajuutas ignoree, vai maacaas no aarpuses, caur daudziem vaardiem, tad tas ir maaksloti un neautentiski. tu taas sauutas vai nu juuti vai nee. es neuzskatu, ka vaardi kaut ko vispaar noziimee. tu vari cilveekam staastiit simts gadus, bet vinjsh iemaaciisies tikai tad, kad tu vinjam paraadiisi. un religjija peec buutiibas ir vaardi. un kur ir teikts, ka jebkas, kas nav vaardi ir 'religjija', ja 'relijija' ir koncepts?

man shkjiet, ka cilveekiem vienkaarshi ir gruuti noticeet labestiibai. un religjija ir iemesls ticeet labestiibai.

hm, tu esi kalvīniste, zināma predestinācija - "tu tās sajūtas vai nu jūti, vai nē". es saku, ka cilvēks var iemācīties un laboties. ticība ne vien liek staigāt pa ūdeni un atdzīvina mirušos, ticība dara kaut ko daudz brīnumaināku - tā no grēciniekiem rada svētos. kalvīnisti arī saka, ka tu vari censties, cik uziet, bet ja Dievs tevi pasaules sākumā nav izredzējis, tad tu tik un tā būsi grēcīgs un viss, ko tu dari ir in vain, labākajā gadījumā tu vari censties nenodarīt ļaunumu pasaulei, tiesa, lieta tāda, ka neviens īsti nezin, cik izraudzīts viņš ir, tāpēc tā arī sanāk - tas, kas ir labs, tāds ir, jo Dievs tā ir determinējis jau pašā sākumā, attiecīgi arī sliktajam. līdzīgi ar ticību, kalvīnisms teiktu, ka ir cilvēki, kuriem šis sensus divinitatis - awareness of god, etc vienkārši ir dots, bet citi var plēsties, cik uziet, ja viņiem tā nav, tad nebūs.
es nepiekrītu. uzskatu, ka cilvēka varā ir regulēt savu atvērtību un pieņemtspēju.

es piekrītu vienam principam, bet pasaule ir sarežģīta - ir cilvēki, kas dara sliktu un jūtas par to labi, ir cilvēki, kas dara sliktu sev. lai gan, par labo gan, šķiet, teju viennozīmīgi.


ievērojama daļa labo cilvēku labu dara nevis tāpēc, ka 'reliģija viņiem liek to darīt', bet var redzēt, ka tas nāk 'dabiski' .

jo reliģija nav 'tikai vārdi', sākumā bija sajūta, nojauta, intuitivitāte, atklāsme, pēc tam sekoja vārdi, jo cilvēki IR sociālas būtnes, dalīties, nodot tālāk ir viņu dabā. jo cilvēks nevar visu laiku būt templī, tas ir viņa traģiskums, sākumā ir vārdos neizsakāma atklāsme, Es-Tu attiecības, pēc šīs attiecības dabiski pāriet Es-Tas atslābuma stāvoklī, atklāsmes instituciinalizācijā (vārdiskošana, priekšmetiskošana, utt) . jā, daži tā arī paliek Es-Tas stāvoklī, no kā tu secini par neautentiskumu un mākslotību. bet citiem Es-Tas ir kā palīglīdzeklis, tramplīns, lai atkal ielēktu Es-Tu, nedrīkst tikai apstāties, allaž jācenšas un jābūt modram.

pašas senākās reliģiozitātes formas neradās kā 'mākslīgas' lietas, tas viss notika sinhromi, dabiski, likumsakarīgi, un viss bija saistīts. piemēram, skandināviem nebija vārds 'reliģija' viņi izmantoja vārdu, kas nozīmē 'custom' vai 'old custom', vai vēl specifiskāk, visādus vārda "trūar" atvasinājumus, ja jaunākais uzslāņojums uz 'trū' ir faith, tad senākais, velkot paralēles ar angļu valodu, ir trū kā patiesība, esošs, tāds, kāds ir.

un tā jau arī ir, tu saki , ka - 'tu vari cilveekam staastiit simts gadus, bet vinjsh iemaaciisies tikai tad, kad tu vinjam paraadiisi.' un patiesi - ļoti daudz cilvēku tiešām sāk ticēt, kad ir personīgi pieredzējuši, kā vārdi piepildās realitātē, un tad viņiem neatliek nekas cits, kā padoties, paļauties. arī manā apziņā "Dievs" ir fakts, es zinu, ka tas ir kaut kas pavisam reāls, es nevaru to apstrīdēt tāpat kā to, ka šorīt brokastīs ēdu omleti, es no tā nevaru izbēgt. piemēram, Zbigņevs Stankēvičs, lielu daļu dzīves bija nost no kristietības, aizrāvās ar austrumu praksēm, jogu, utt, te pēkšņi vienu dienu viņš pamodās ar nepielūdzamu apziņu, ka Dievs ir, un viss, tur vairāk neko nevar darīt, sorij.
un es esmu dzirdējis gana daudz līdzīgus stāstus, gan iz vēstures, gan šodienas līdzcilvēkiem, interesanti, ka pēc tās piepešās apziņas ļoti daudziem pamostās dziņa, ka kaut kas beidzot ir jādara lietas labā, jāceļas, jāmanifestējas, jāmeklē (ontoloģija pāraug ētikā) , viņi grib piederēt, un es neticu, ka viņi sevi māna. katrā gadījumā, ne vairāk kā tie cilvēki, kuri sparīgi tam pretojas, noliedz, apkaro un tic tikai 'paši sev'.
labestība ir iemesls ticēt reliģijai. protams, var jau arī ticēt tikai labestībai.

arī domāt un redzēt mēs mācāmies caur daudziem vārdiem. es nesaprotu, kāpēc tas viss cilvēkos izsauc kaut kādas negācijas un noliegumus, kāpēc viņiem liekas, ka viņi ir labāki. es saprotu, ka vārdi un valoda ir arī nodarījuši gana daudz posta, bet vai tāpēc mums tie jāizmet ārā pavisam? the cure for bad language is not no language at all, but good language. utt. cilvēki nav vientuļas salas. viens tic labestībai, otrs tic labestībai, un, rau, ir dzimusi reliģija.

cik es saprotu, tu religjiju uztver, kaa, kad kaadi cilveeki ir sapratushi kaa ir labi un pareizi dziivot, vinji veelas ar to daliities ar citiem.

bet vienmeer eksistee divas probleemas. pirmaa probleema ir taa, ka jebkura ideologjija nevar but pilniiga bez pilniigaam zinaashanaam.
un otraa probleema izriet no taa, ka ja tie cilveeki ar saviem uzskatiem dalaas paaraak radikaalaa un uzspiestaa manieree, tad tas ir amoraali.

man vienkaarshi neshkjiet pievilciiga doma, ka religjiozie cilveeki uz paarejiem cilveekiem skataas no augshas. man ljoti nepatiik hierarhijas. hierarhijas liek cilveekiem justies dranjkjiigi. un ja cilveeki juutas dranjkjiigi, tas vinjiem neradiis motivaaciju.

ir religjijas, kas ir ljoti iejuutiigas un subtle, un neko neuzspiezh, piemeeram budisms vai zen vai kas tur.
bet kristietiibai ir tik daudz baushlji, kas izklausaas vienakarshi nedabiski. kristietiiba daudzas lietas pasludina par ljaunaam, kam nav nekaada pamatojuma, analoga dabaa.

Viljamam Džeimsam ir tā pragmatiskā pieeja, vērtējot reliģisku atklāsmju 'patiesumu', ka jālūkojas nevis pēc avotiem, bet pēc augļiem (kā evanģēlijā - Ye shall know them by their fruits) - ja cilvēks reliģiskās dzīves un ideju rezultātā dzīvo labi, laimīgi, sakārtoti, maina un lauž sevi, un visa pasaule iemanto jēgu, tad tas, viņaprāt, jau varētu liecināt par atklāsmes patiesumu. ('Immediate luminousness, in short, philosophical reasonableness, and moral helpfulness are the only available criteria') no savas puses varu tikai pievienot, ka, ja augļi ir šādi, tad cilvēki, iespējams, (kā antēnas(nezinu, kā to vārdu raksta)) ir uzķēruši kaut kādu vispārējo visuma patiesības strāvu, starojumu.

'jebkura ideologjija nevar but pilniiga bez pilniigaam zinaashanaam' - laika gaitā teoloģija arī ir ievērojusi un bijusi pietiekami paškritiska, lai secinātu, ka mēs esam tikai cilvēki, un ka Dievs, lai tas būtu īsts Dievs kā radikāli Cits, nevis tikai nemitīgi mūsu spoguļattēli, kas izrietētu no mūsu valodas ierobežotības, ir jāmēģina raksturot caur apofātisko teoloģiju - vai nu klusējot, vai mēģinot pateikt to, kas Dievs nav. tiesa, raksti saka, ka 'tas, kas ir zināms par Dievu, viņš mums jau ir atklājis' - caur praviešiem, utt, proti, to, ko viņi saka, saka nevis viņi, bet Dievs, arī Buda - caur viņu runā vispārējā patiesība par lietu stāvokli, it īpaši, ja budismā 'es' vispār ir fikcija, no kuras būtu vēlams atbrīvoties.

personīgi, man grūti runāt par pilnīgām zināšanām un to iespējamību. no vienas puses es apzinos, cik cilvēks ir ierobežots, bet no otras puses, manī ir milzīgs optimisms par to, ko reāli var cilvēks, par cilvēka potenciālu un milzīgajām pārsvarā neizmantotajām iespējām. droši vien tās zināšanās vai kaut ko līdzīgu tām, drīzāk var labāk just, nevis izgaršot caur vārdiem. ieejot templī, mums jābūt klusiem. solemnity. tāpēc mistiķu teksti ir sviestaini, viņi pieskaras valodas barjērām, mēģinot aprakstīt pieredzēto un viņiem atklāto. tāpēc man nav vienprātības par bībeli, no vienas puses tas ir Dieva vārds, kuram nevajadzētu būt maldinošam, bet no otras puses - to taču ie pierakstījuši cilvēku, un lai vai cik ļoti viņu roku un domas tobrīd vadītu tas, ko kristietības valodā sauc par 'Svēto garu', es tik un tā nezinu, vai viņi nav ielaiduši tekstā kādu no savām nepilnībām un trūkumiem. kā jau esmu rakstījis, vienīgais rakstos, pie kura neatrodu vainu, ir Kristus. maybe that's the point. jūzeris veidenbaums uzrakstīja lielisku frāzi - 'Neviens nevar būt kristietis, kas nevar izdarīt to, ko varēja izdarīt Jēzus'

patiesi reliģozs cilvēks neskatīsies nedz no augšas, nedz veidos hierarhijas. man ir šaubas par islāmu un jūdaismu, tās ir diezgan augstprātīgas reliģijas attiecībā pret Citiem, bet kristietība mani interesē tieši tāpēc, ka viņi nenomētā nekristieti ar akmeņiem, bet lūdz par viņu un pieņem. jā, viņa var informēt, bet nespēju iedomāties patiesu kristietību, kas uzspiež, jo galvenā kustība katram ir tiesāt pašam sevi, nevis citu. iekšupvērstā kustība.

bet redzi, kristietiiba der tikai gudriem cilveekiem, kaa tev pasham. ja tu maaci kristietiibu muljkjim, tad vinjsh kljuus dogmaatisks un ljauns un visu saputros. kas man liek domaat, ka tas ko tu sauc par iistu 'kristieti' rodas nevis studeejot biibeli, bet pats no sevis, no iekshienes. un taapeec, kaapeec gan to vajag apziimogot vai iemuuzhinaat ar to ka jaa tu piederi kristietiibai, kam tas ir jaapieraada?

sākumā baušļu jau nebija. Dievs redzēja, cik cilvēki tālu atkrituši, tāpēc caur Mozu viņiem deva bauslību un noslēdza derību, tāpat kā piedodošs un labs tēvs. kristietība vispār (caur Pāvilu un Kristu) secina, ka baušļi tik un tā nestrādā, jo tie viņiem tika doti tāpēc, ka viņu sirdis netīras, bet viņi tik turpina apgrēkoties, tāpēc tālāk secina, ka bauslība zināmā mērā rosina uz grēku un ieslēdz cilvēku apburtajā aplī, līdz ar to Jēzus un Pāvils uzsver visgalvenāko bausli, pirmo, kas jāievēro, un uz kuru jākoncentrējas - mīlestību, no kuras attiecīgi izrietēs visa pārējā ievērošana. vai dabā ir mīlestība? - es nezinu, lai vai kā, mīlestība ir kaut kas tāds, ko Dievs dāvājis cilvēkiem, vēl jo vairāk, raksti saka, ka Dievs pats ir mīlestība, tad nu es saprotu, ka mīlestība ir tas princips, enerģija, blā, kas liek dabai notikt, bet vai pašā dabā kaut kur ir atsevišķa mīlestība, kā fakts starp faktiem? Hērakleits raksta, ka slēptā harmonija ir labāka par redzamo harmoniju, tad nu slēptā harmonija zem dabas virsbūves ir mīlestība, bet kā ar dabā novērojamo mīlestību? katrā ziņā, reliģijas liecina, ka Dievam ar cilvēkiem ir īpašākas, nu labi, vienkārši citādākas attiecības nekā ar pārējo dabu. cilvēks laikam ir tā noklīdusī Dieva avs (no visa plašā dabas klāsta), tas pazudušais dēls, kura atgriešanās viņam rūp jo sevišķi. tāpēc droši vien mīlestība.
un man liekas, kas gan var būt dabiskāks par mīlestibu.