hm, tu esi kalvīniste, zināma predestinācija - "tu tās sajūtas vai nu jūti, vai nē". es saku, ka cilvēks var iemācīties un laboties. ticība ne vien liek staigāt pa ūdeni un atdzīvina mirušos, ticība dara kaut ko daudz brīnumaināku - tā no grēciniekiem rada svētos. kalvīnisti arī saka, ka tu vari censties, cik uziet, bet ja Dievs tevi pasaules sākumā nav izredzējis, tad tu tik un tā būsi grēcīgs un viss, ko tu dari ir in vain, labākajā gadījumā tu vari censties nenodarīt ļaunumu pasaulei, tiesa, lieta tāda, ka neviens īsti nezin, cik izraudzīts viņš ir, tāpēc tā arī sanāk - tas, kas ir labs, tāds ir, jo Dievs tā ir determinējis jau pašā sākumā, attiecīgi arī sliktajam. līdzīgi ar ticību, kalvīnisms teiktu, ka ir cilvēki, kuriem šis sensus divinitatis - awareness of god, etc vienkārši ir dots, bet citi var plēsties, cik uziet, ja viņiem tā nav, tad nebūs.
es nepiekrītu. uzskatu, ka cilvēka varā ir regulēt savu atvērtību un pieņemtspēju.

es piekrītu vienam principam, bet pasaule ir sarežģīta - ir cilvēki, kas dara sliktu un jūtas par to labi, ir cilvēki, kas dara sliktu sev. lai gan, par labo gan, šķiet, teju viennozīmīgi.


ievērojama daļa labo cilvēku labu dara nevis tāpēc, ka 'reliģija viņiem liek to darīt', bet var redzēt, ka tas nāk 'dabiski' .

jo reliģija nav 'tikai vārdi', sākumā bija sajūta, nojauta, intuitivitāte, atklāsme, pēc tam sekoja vārdi, jo cilvēki IR sociālas būtnes, dalīties, nodot tālāk ir viņu dabā. jo cilvēks nevar visu laiku būt templī, tas ir viņa traģiskums, sākumā ir vārdos neizsakāma atklāsme, Es-Tu attiecības, pēc šīs attiecības dabiski pāriet Es-Tas atslābuma stāvoklī, atklāsmes instituciinalizācijā (vārdiskošana, priekšmetiskošana, utt) . jā, daži tā arī paliek Es-Tas stāvoklī, no kā tu secini par neautentiskumu un mākslotību. bet citiem Es-Tas ir kā palīglīdzeklis, tramplīns, lai atkal ielēktu Es-Tu, nedrīkst tikai apstāties, allaž jācenšas un jābūt modram.

pašas senākās reliģiozitātes formas neradās kā 'mākslīgas' lietas, tas viss notika sinhromi, dabiski, likumsakarīgi, un viss bija saistīts. piemēram, skandināviem nebija vārds 'reliģija' viņi izmantoja vārdu, kas nozīmē 'custom' vai 'old custom', vai vēl specifiskāk, visādus vārda "trūar" atvasinājumus, ja jaunākais uzslāņojums uz 'trū' ir faith, tad senākais, velkot paralēles ar angļu valodu, ir trū kā patiesība, esošs, tāds, kāds ir.

un tā jau arī ir, tu saki , ka - 'tu vari cilveekam staastiit simts gadus, bet vinjsh iemaaciisies tikai tad, kad tu vinjam paraadiisi.' un patiesi - ļoti daudz cilvēku tiešām sāk ticēt, kad ir personīgi pieredzējuši, kā vārdi piepildās realitātē, un tad viņiem neatliek nekas cits, kā padoties, paļauties. arī manā apziņā "Dievs" ir fakts, es zinu, ka tas ir kaut kas pavisam reāls, es nevaru to apstrīdēt tāpat kā to, ka šorīt brokastīs ēdu omleti, es no tā nevaru izbēgt. piemēram, Zbigņevs Stankēvičs, lielu daļu dzīves bija nost no kristietības, aizrāvās ar austrumu praksēm, jogu, utt, te pēkšņi vienu dienu viņš pamodās ar nepielūdzamu apziņu, ka Dievs ir, un viss, tur vairāk neko nevar darīt, sorij.
un es esmu dzirdējis gana daudz līdzīgus stāstus, gan iz vēstures, gan šodienas līdzcilvēkiem, interesanti, ka pēc tās piepešās apziņas ļoti daudziem pamostās dziņa, ka kaut kas beidzot ir jādara lietas labā, jāceļas, jāmanifestējas, jāmeklē (ontoloģija pāraug ētikā) , viņi grib piederēt, un es neticu, ka viņi sevi māna. katrā gadījumā, ne vairāk kā tie cilvēki, kuri sparīgi tam pretojas, noliedz, apkaro un tic tikai 'paši sev'.
labestība ir iemesls ticēt reliģijai. protams, var jau arī ticēt tikai labestībai.

arī domāt un redzēt mēs mācāmies caur daudziem vārdiem. es nesaprotu, kāpēc tas viss cilvēkos izsauc kaut kādas negācijas un noliegumus, kāpēc viņiem liekas, ka viņi ir labāki. es saprotu, ka vārdi un valoda ir arī nodarījuši gana daudz posta, bet vai tāpēc mums tie jāizmet ārā pavisam? the cure for bad language is not no language at all, but good language. utt. cilvēki nav vientuļas salas. viens tic labestībai, otrs tic labestībai, un, rau, ir dzimusi reliģija.