cik es saprotu, tu religjiju uztver, kaa, kad kaadi cilveeki ir sapratushi kaa ir labi un pareizi dziivot, vinji veelas ar to daliities ar citiem.

bet vienmeer eksistee divas probleemas. pirmaa probleema ir taa, ka jebkura ideologjija nevar but pilniiga bez pilniigaam zinaashanaam.
un otraa probleema izriet no taa, ka ja tie cilveeki ar saviem uzskatiem dalaas paaraak radikaalaa un uzspiestaa manieree, tad tas ir amoraali.

man vienkaarshi neshkjiet pievilciiga doma, ka religjiozie cilveeki uz paarejiem cilveekiem skataas no augshas. man ljoti nepatiik hierarhijas. hierarhijas liek cilveekiem justies dranjkjiigi. un ja cilveeki juutas dranjkjiigi, tas vinjiem neradiis motivaaciju.

ir religjijas, kas ir ljoti iejuutiigas un subtle, un neko neuzspiezh, piemeeram budisms vai zen vai kas tur.
bet kristietiibai ir tik daudz baushlji, kas izklausaas vienakarshi nedabiski. kristietiiba daudzas lietas pasludina par ljaunaam, kam nav nekaada pamatojuma, analoga dabaa.

Viljamam Džeimsam ir tā pragmatiskā pieeja, vērtējot reliģisku atklāsmju 'patiesumu', ka jālūkojas nevis pēc avotiem, bet pēc augļiem (kā evanģēlijā - Ye shall know them by their fruits) - ja cilvēks reliģiskās dzīves un ideju rezultātā dzīvo labi, laimīgi, sakārtoti, maina un lauž sevi, un visa pasaule iemanto jēgu, tad tas, viņaprāt, jau varētu liecināt par atklāsmes patiesumu. ('Immediate luminousness, in short, philosophical reasonableness, and moral helpfulness are the only available criteria') no savas puses varu tikai pievienot, ka, ja augļi ir šādi, tad cilvēki, iespējams, (kā antēnas(nezinu, kā to vārdu raksta)) ir uzķēruši kaut kādu vispārējo visuma patiesības strāvu, starojumu.

'jebkura ideologjija nevar but pilniiga bez pilniigaam zinaashanaam' - laika gaitā teoloģija arī ir ievērojusi un bijusi pietiekami paškritiska, lai secinātu, ka mēs esam tikai cilvēki, un ka Dievs, lai tas būtu īsts Dievs kā radikāli Cits, nevis tikai nemitīgi mūsu spoguļattēli, kas izrietētu no mūsu valodas ierobežotības, ir jāmēģina raksturot caur apofātisko teoloģiju - vai nu klusējot, vai mēģinot pateikt to, kas Dievs nav. tiesa, raksti saka, ka 'tas, kas ir zināms par Dievu, viņš mums jau ir atklājis' - caur praviešiem, utt, proti, to, ko viņi saka, saka nevis viņi, bet Dievs, arī Buda - caur viņu runā vispārējā patiesība par lietu stāvokli, it īpaši, ja budismā 'es' vispār ir fikcija, no kuras būtu vēlams atbrīvoties.

personīgi, man grūti runāt par pilnīgām zināšanām un to iespējamību. no vienas puses es apzinos, cik cilvēks ir ierobežots, bet no otras puses, manī ir milzīgs optimisms par to, ko reāli var cilvēks, par cilvēka potenciālu un milzīgajām pārsvarā neizmantotajām iespējām. droši vien tās zināšanās vai kaut ko līdzīgu tām, drīzāk var labāk just, nevis izgaršot caur vārdiem. ieejot templī, mums jābūt klusiem. solemnity. tāpēc mistiķu teksti ir sviestaini, viņi pieskaras valodas barjērām, mēģinot aprakstīt pieredzēto un viņiem atklāto. tāpēc man nav vienprātības par bībeli, no vienas puses tas ir Dieva vārds, kuram nevajadzētu būt maldinošam, bet no otras puses - to taču ie pierakstījuši cilvēku, un lai vai cik ļoti viņu roku un domas tobrīd vadītu tas, ko kristietības valodā sauc par 'Svēto garu', es tik un tā nezinu, vai viņi nav ielaiduši tekstā kādu no savām nepilnībām un trūkumiem. kā jau esmu rakstījis, vienīgais rakstos, pie kura neatrodu vainu, ir Kristus. maybe that's the point. jūzeris veidenbaums uzrakstīja lielisku frāzi - 'Neviens nevar būt kristietis, kas nevar izdarīt to, ko varēja izdarīt Jēzus'

patiesi reliģozs cilvēks neskatīsies nedz no augšas, nedz veidos hierarhijas. man ir šaubas par islāmu un jūdaismu, tās ir diezgan augstprātīgas reliģijas attiecībā pret Citiem, bet kristietība mani interesē tieši tāpēc, ka viņi nenomētā nekristieti ar akmeņiem, bet lūdz par viņu un pieņem. jā, viņa var informēt, bet nespēju iedomāties patiesu kristietību, kas uzspiež, jo galvenā kustība katram ir tiesāt pašam sevi, nevis citu. iekšupvērstā kustība.

bet redzi, kristietiiba der tikai gudriem cilveekiem, kaa tev pasham. ja tu maaci kristietiibu muljkjim, tad vinjsh kljuus dogmaatisks un ljauns un visu saputros. kas man liek domaat, ka tas ko tu sauc par iistu 'kristieti' rodas nevis studeejot biibeli, bet pats no sevis, no iekshienes. un taapeec, kaapeec gan to vajag apziimogot vai iemuuzhinaat ar to ka jaa tu piederi kristietiibai, kam tas ir jaapieraada?

sākumā baušļu jau nebija. Dievs redzēja, cik cilvēki tālu atkrituši, tāpēc caur Mozu viņiem deva bauslību un noslēdza derību, tāpat kā piedodošs un labs tēvs. kristietība vispār (caur Pāvilu un Kristu) secina, ka baušļi tik un tā nestrādā, jo tie viņiem tika doti tāpēc, ka viņu sirdis netīras, bet viņi tik turpina apgrēkoties, tāpēc tālāk secina, ka bauslība zināmā mērā rosina uz grēku un ieslēdz cilvēku apburtajā aplī, līdz ar to Jēzus un Pāvils uzsver visgalvenāko bausli, pirmo, kas jāievēro, un uz kuru jākoncentrējas - mīlestību, no kuras attiecīgi izrietēs visa pārējā ievērošana. vai dabā ir mīlestība? - es nezinu, lai vai kā, mīlestība ir kaut kas tāds, ko Dievs dāvājis cilvēkiem, vēl jo vairāk, raksti saka, ka Dievs pats ir mīlestība, tad nu es saprotu, ka mīlestība ir tas princips, enerģija, blā, kas liek dabai notikt, bet vai pašā dabā kaut kur ir atsevišķa mīlestība, kā fakts starp faktiem? Hērakleits raksta, ka slēptā harmonija ir labāka par redzamo harmoniju, tad nu slēptā harmonija zem dabas virsbūves ir mīlestība, bet kā ar dabā novērojamo mīlestību? katrā ziņā, reliģijas liecina, ka Dievam ar cilvēkiem ir īpašākas, nu labi, vienkārši citādākas attiecības nekā ar pārējo dabu. cilvēks laikam ir tā noklīdusī Dieva avs (no visa plašā dabas klāsta), tas pazudušais dēls, kura atgriešanās viņam rūp jo sevišķi. tāpēc droši vien mīlestība.
un man liekas, kas gan var būt dabiskāks par mīlestibu.