sākumā baušļu jau nebija. Dievs redzēja, cik cilvēki tālu atkrituši, tāpēc caur Mozu viņiem deva bauslību un noslēdza derību, tāpat kā piedodošs un labs tēvs. kristietība vispār (caur Pāvilu un Kristu) secina, ka baušļi tik un tā nestrādā, jo tie viņiem tika doti tāpēc, ka viņu sirdis netīras, bet viņi tik turpina apgrēkoties, tāpēc tālāk secina, ka bauslība zināmā mērā rosina uz grēku un ieslēdz cilvēku apburtajā aplī, līdz ar to Jēzus un Pāvils uzsver visgalvenāko bausli, pirmo, kas jāievēro, un uz kuru jākoncentrējas - mīlestību, no kuras attiecīgi izrietēs visa pārējā ievērošana. vai dabā ir mīlestība? - es nezinu, lai vai kā, mīlestība ir kaut kas tāds, ko Dievs dāvājis cilvēkiem, vēl jo vairāk, raksti saka, ka Dievs pats ir mīlestība, tad nu es saprotu, ka mīlestība ir tas princips, enerģija, blā, kas liek dabai notikt, bet vai pašā dabā kaut kur ir atsevišķa mīlestība, kā fakts starp faktiem? Hērakleits raksta, ka slēptā harmonija ir labāka par redzamo harmoniju, tad nu slēptā harmonija zem dabas virsbūves ir mīlestība, bet kā ar dabā novērojamo mīlestību? katrā ziņā, reliģijas liecina, ka Dievam ar cilvēkiem ir īpašākas, nu labi, vienkārši citādākas attiecības nekā ar pārējo dabu. cilvēks laikam ir tā noklīdusī Dieva avs (no visa plašā dabas klāsta), tas pazudušais dēls, kura atgriešanās viņam rūp jo sevišķi. tāpēc droši vien mīlestība.
un man liekas, kas gan var būt dabiskāks par mīlestibu.