tu man atsiti šito:

Postmodernisma pozīcija man atgādina tāda cilvēka izturēšanos, kurš iemīlējies ļoti izglītotā sievietē. Viņš zina, ka nevar viņai sacīt: “Es tevi neprātīgi mīlu,” jo viņš zina, ka viņa zina (un viņa zina, ka viņš zina), ka šādus un līdzīgus vārdus jau rakstījusi Lialā. Tomēr viņš var rast atrisinājumu. Viņš var teikt: “Kā sacītu Lialā, es tevi neprātīgi mīlu.” Tādā veidā viņš būs izvairījies no mākslotas naivitātes un skaidri paziņojis, ka vairs nav iespējams runāt naivi un vienkārši, tomēr viņš sievietei būs pateicis galveno: to, ka viņu mīl, taču mīl zaudētās naivitātes laikmetā. Ja sieviete gribēs iesaistīties šajā spēlē, viņa pratīs saklausīt atzīšanos mīlestībā. Ne viens, ne otrs no sarunbiedriem nebūs naivs, abi būs pieņēmuši pagātnes izaicinājumu, izaicinājumu, ko mums met jau pateiktais, tas, ko nevar izdzēst. Un viņi apzināti un ar patiku spēlēs ironijas spēli... Un viņiem būs izdevies vēlreiz parunāt par mīlestību.