Fast & furious
Izbraukājos ar moci pa mežu, pa single-trailiem, augšā, lejā. Moča stūre ir ievērojami platāka un masa daudz lielāka nekā ritenim, savukārt uz takām vietām ļoti asi līkumi un koki ļoti tuvu. FUN! Bet ko gan es nedarīšu, lai dabūtu organismā kārtējo adrenalīna devu. Čipmanki, tiklīdz izdzird močus, paliek absolūti traki un kā pašnāvnieki nemitīgi nesas pāri takām astes gaisā sacēluši.

Savukāt šodien braucu ar riteni pa kalnu bez apstājas no 11 rītā līdz 6 vakarā. Viena trase bija ūberātra, ar salīdzinoši gariem ātrumposmiem, kas mijas ar nelieliem pakalniem un nelieliem table top džampiem un par to izbraukājos no sirds un no rajona, tā, ka vējš tikai švīkst gar ausīm. Vēl mani pierunāja braukt pa vienu melno trasi, kuras sākumā bija tilts ar asu pagriezienu, pēc kura tās dēļu veidojums iet strauji lejup un beidzas gaisā, līdz ar to sanāk nolekt kādu 50 cm augstu drop-u un pirms tā baigi bremzēt nevar. Gadījums, kad vienā brīdī iestājas point of no return un tad viss - atliek tikai paļauties uz to, ka pēc drop-a sanāks savākties un ierakstīties līkumā un neietesties kokā vai arī pašas draugā, kurš stāvēja pagrieziena galā, lai mani ar visu riteni noķertu gadījumā, ja es taisītos iet pa pieskari. Taču es savācos. Otreiz gan to trasi braukt negribēju. Centos būt arī ļoti lecīga, tādēļ šodien kontā arī pārsista pakaļējā riepa.