Nez, kādu traumu man ir radījis tas, ka vecāki mani bērnībā iepēra. Droši vien to traumu, ka nedrīkst izturēties un iet pa dzīvi tā, it kā tu būtu vienīgais unversā pilnīgi uzspļaujot un nerēķinos ar citiem; to, ka darbs jāpadara kārtīgi, to, ka nedrīkst mocīt vājākos.

Nu kaut vai šis piemērs. Man bija kādi pasmit gadi, māsai kādi 10. Bija riktīgi karsta vasaras diena un senči veda mājās govis, savukārt mums bija jāpielej divas baļļas ar ūdeni. Nekas sarežģīts, tikai jāieliek šļaukas gals tvertnē un jāatgriež krāns, ko mēs neizdarījām, jo, droši vien, dauzījāmies. Problēma tā, ka diena bija tiešām karsta un govis, kuras teciņiem dodas mājup ar domu, ka pa ceļam uz kūti varēs tā riktīgi sadzerties un atveldzēt izžuvušo rīkli. Lieki teikt, ka govis atvelkas un briesmīgi viļas un sāk trakot un knapi vispār kūtī iedabūja. Govs jau nesaprot, ai, zin, pastāvi ja, tūlīt mēs tev ieliesim to ūdeni. Ne sūda. Un pēc tam mēs riktīgi dabūjām pa pakaļu - iz sērijas, you had one job, ONE JOB only.
Indiviāli mēs arī mēdzām atrauties - es parasti par to, ka kāvos ar māsu (jo viņa mani kaitināja un pēc tam, protams, kauca, kad šai tā stiprāk gadījās uzšaut), savukārt viņa vairāk par visādiem nedarbiem - piemēram, kopā ar draudzeni sameta aizperētas zosu olas strautiņā un kaimiņam visi zoslēni pa burbuli.
Mūs neklapēja par sūdīgu uzvedību skolā vai sliktām atzīmēm (kādu man gan gandrīz nebija), bet par lietu.
Un jā, man nereti liekas, ka bērni uzvedas kā riktīgi pimpji, tādā ziņā, ka apzināti dara kaut ko sliktu (trakošana un ārdīšanās ir OK, tas ir normāli, bet tieši tās mazās vai lielās ļaunās lietas) un tie, kuriem viņus vajadzētu tā kā savaldīt un aplauzt ragus, atmājas ar kaut kādām grāmatās sagramstītām gudrībām. Es teiktu, ka visa šī ūberaudzināšana vien ar vārdiem, kur dakterim bērziņam nav atļauts uzstāties gadījumos, kad tie nav līdzejuši, ir vienkārši modes lieta, kas atspēlēsies tad, kad viņi izaugs lieli un tas jau būs par vēlu mācīt atšķirt labu no ļauna, jo - dari kādus sūdus darīdams, tev tikai atliks noklausīties īsāku vai garāku lekciju.
Tā kā jā, es domāju, ka bērni reizēm ir jāsoda fiziski. Ne jau par izēstu zapstburku, kā man, iespējams, centīsies piešūt, bet par kaut ko ļaunu vai arī tādu, kur noderētu mācība, kuru viegli atcerēties (ar mīkstāko vietu).