|
Novembris 16., 2015
15:39 - -ma un -da infinitīvi
Mācoties igauņu valodu vienmēr cenšos atrast līdzgus gramatikas likumus, vārdu formas un izteicienus arī latviski. Un pārsteidzoši bieži man tas izdodas un viss mapojas gandrīz vai viens pret viens. Dažreiz protams nākas parakties vecākos latviešu vārdos un vecākās formās, bet nu līdzību ir ļoti daudz.
Kur es nevaru atrast līdzīgu gramatiku, ir -ma un -da infinitīvi darbības vārdiem. Latvišu valodā nenoteiksme ir tikai viena.
Kaut kur lasīju, ka -ma infinitīvs esot vairāk jāsaprot kā supīns, kamērtās -da infinitīvs ir nenoteiksme. Tas ļauj paskatīties mazliet no citas puses, bet tieši līdzību nesniedz.
Šodien iedomājos par dīvainu vārdu pārti latviešu valodā kas varbūt varētu man ļaut izveidot līdzību: sacīt un teikt. It kā tie ir divi vārdi, sacīt/teikt bet nu principā tā mazliet savērpjas kopā. Tagadnē grūti pateikt 'es teic/tu teic/viņš teic' un automatiski gribās teikt 'es saku/tu saki/viņš saka', kamēr pagātnē vairāk izmanto otru - es 'teicu/tu teici/viņš teica' 'es sacīju/tu sacīji/viņš sacīja' vietā.
Principā tie protams ir divi vārdi, bet nu es kaut kā iedomājos, ka varētu varbūt nodefinēt 'sacīt' kā -ma infinitīvu, kamēr 'teikt' būtu -da infinitīvs.
Un tad varētu mēģināt pielietot -ma un -da infinitīva izmantošanas likumus - da izmantot ar tādām internālām darbībām, kamēr ma ar eksternālām un ar kustībām. es gribu teikt/es dodos sacīt. tu vēlies teikt/tu brauc sacīt.
Kaut gan nē, varbūt otrādi? teikt būtu -ma infinitīvs, un sacīt -da inifintīvs. tad sanāk vēl labāk, viņam patīk sacīt=izklausās labi, viņam patīk teikt=izklausās nepareizi. es vēlos sacīt/es dodos teikt; tu mīli sacīt/tu dabū teikt
lielisks atspoguļojums. visticamāk gan tam ar gramatikas likumu līdzību nav ne mazākā sakara bet vairāk ar konkrētajiem vārdiem.
Varbūt kādam no maniem neskaitāmajiem lasītājiem ir kāda ideja kā latviešu valodā izveidot divas dažādas nenoteiksmes, vai arī supīnu un nenoteiksmi atšķirīgu? :)
|
Comments:
Tehniski latviešu valodā ir divas nenoteiksmes (-t un -ties), bet tās uz -ma un -da nemapojas.
Supīns... man bija jāprasa gūglei, kas tas tāds par zvēru. Ok, uzzināju, ka tas veids, kā vecāki radinieki un kaimiņi bērnībā runāja, -t nenoteiksmei un dažām divdabju formām vēl i galā piekabinoti arī esot supīna atliekas latviešu valodā. Bet, lai to saprastu, laikam jābūt ar Rūjēnieši dialekta piejaukumu augušami, tā kā tas tev nepalīdzēs.
Pēc bērnības izjūtas - teikt(i) šajā funkcijā var lietot. Sacīt(i) nevar.
(Tikai neprasi paskaidrot, kas tā ir par funkciju.)
oho. es pats nemaz nebiju vēl sameklējis supīna paliekas latviešu valodā. iet un ieti, teikt un teikti. Lieliski mapojas.
-ma = es eju teikt
-da = es gribu teikti
(Tikai otrādi sanāk, -ma būtu jābūt supīnam un -da nenoteiksmei)
vēl labāk mapojas šāds variants -da 'man gribās teikti' 'man patīkās dejoti'
hmm. vai arī varbūt tomēr otrādi.
Otrādi.
Man patīk dejot.
Es eju teikti.
Pēc 'gribās' var būt abi, mazliet atšķiras nozīme.
kā varētu definēt nozīmes atšķirību? ar ko tas supīns īsti atškirtos pēc nozīmes? kaut kas tāds mazliet noteiktāks? mazliet ar virzienu?
Tikmēr domāju, kamēr aizmirsu ierakstīt - jo pagrūti tādu intuitīvo sarunvalodas principu gramatikas likumos nodefinēt, neesmu filologs.
Nevis 'ir ar virzienu', bet 'tāda darbība, kas var tikt izmantota virziena norādei'.
Priekšmetīgāks darbības vārds? Darbība vs process? Neatkarīgāk no darītāja pastāvošs? Eksternālāks? Nevis kaut kas, kas tiek darīts, bet darbība, kas vienkārši eksistē ārpusē. Tuvākais literārajā valodā ir '-šana' lietvārdi. Teiksim 'es mācēju danci vesti' ir līdzīgāks 'es māku dejošanu' nevis 'es māku dejot'.
|
|
|
|
|
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}