|
Decembris 21., 2009
17:14 - Par demogrāfiski monetārajiem stimuliem
Un vispār, mani fascinē, ka valsts bieži vien ilgtermiņā paļaujās uz to, ka cilvēki būs 'labi', 'kārtīgi' un 'godīgi', tā vietā lai piedāvātu interesantus stimulus mērķa sasniegšanai.
Teiksim, ir trīs problēmas:
1) pensijas ir mazas un ticība nākotnei in general maza un naudas stabilitātei vēl mazāka, attiecīgi neviens īsti Latvijā nedomā par to, ka lūk normāli nostrādās darba mūžiņu un pēc tam dzīvos zaļi no pensijas.
2) demogrāfiskā situācija ar mīnusa zīmi, bērni dzimst arvien mazāk, vidējais iedzīvotājs noveco.
3) cilvēkiem kā visur nepatīk maksāt nodokļus, visi mauc ar aploksnītēm kur vien var, jo nav jau īsti tādas konkrētas atdeves un burkāna, ir tikai nūja un acīgais nodokļu inspektors
Ņemam un risinām šo problēmu spiežot uz paredzamākiem cilvēka instinktiem, nevis to, ka viņš būs 'labs' un pratīsies sataisīt bērniņus, topošos nodokļu maksātājus un pie viena vēl pats sev atliks trešajā pensiju līmenītī.
Tātad, spiežam uz maku.
Ideja vienkārša, nemainot strādājošā cilvēka kopējo sociālā nodokļa apjomu, daļu no šī nodokļa novirzām viņa tiešo senču un radītāju pensijām. Kopējais nodokļu daudzums nemainās, bet:
1) Cilvēkiem uzreiz ir lielāks stimuls maksāt nodokļus, jo vecmāmiņa/māmiņa kratīs ar pirkstu, sak kur mana pensija.
Tb, nav vairs tās anonimitātes sajūtas nodokļu izlietojuma ziņā, ir zināma konkrētība par to kurā maciņā kas galu galā nonāk. Pie tam visnotaļ mīļa un pazīstama cilvēka maciņā.
2) Radot bērnus un cenšoties viņiem nodrošināt pēc iespējas labāku izglītību un bāzi nākotnes panākumiem, cilvēks vairs nedomā tikai instinktu, mīlestības un plika paldies vadīts. Ja dēliņš kļūs par deputātu un meitiņa par kosmonautu, tad pašam vecumdienās arī kas atleks. Un jo lielāka aldziņa bērniņiem, jo vairāk atlēks, jo maza mājiņa mežmalā un kruīzs apkārt pasaulei tuvāks.
3) Dēļ augstāk minētā ticība nākotnei lielāka, jo neskatoties uz naudas maiņām, deflācijām, inflācijām, devalvācijām un denominācijām, cilvēku gaida konkrēti procentiņi no panākumiem bagātajiem bērniņiem, olimpiāžu uzvarētājiem un šaha pulciņu apmeklētājiem. Un jo jo cilvēku ticība nākotnei lielāka, jo viņi mierīgāki, nemēģina tik traki raust, grābt un sazagt sev to pensiju jau tagad. Jāstrādā tikai un viss būs kārtībā.
Un vēl mazs p.s. par strādājošo pensionāru pensiju samazināšanu -
ja jamiem atņem stimulu strādāt, tas nozīmē, ka valstī palielinās to cilvēku procents kas nestrādā vispār un kurus jāuztur ir visiem pārējiem. Un tas ilgtermiņā galīgi nav labi. Ilgtermiņā vajag darīt tieši otrādi - stimulēt pensionārus strādāt cik vien var, lai kopējā valsts ekonomika iet uz augšu un uzturamo ir mazāk kā uzturētāju.
Un lai stimulētu pensionārus strādāt, var augstāk minēto daļiņu no viņu maksātā sociālā nodokļa skaitīt klāt viņu pašu pensijai. Ja protams nav vēl dzīvi viņu vecāki, kam uz to ir primārās tiesības.
UPD.
Domāju, ka jāsāk aktīvi izmantot grafiski palīglīdzekļi savu ideju izskaidrošanai.
|
Jūlijs 29., 2009
09:53 - Free Market Government
Laiku pa laikam aizdomājos es par valsts iekārtu un to, kas varētu būt labāks par demokrātiju un tādā garā. Daudzi droši vien aizdomājas.
Pagaidām mans domu kamoliņš ir aizripinājies vienā virzienā, ko es pie sevis dēvēju par layered governance, jeb slāņvaldi :)
Paskatīsimies uz mūsu esošo valsts pārvaldi, kā piemēru pārvaldes slāņiem. Visaugstākais līmenis ir parlaments kā likumdevējs un ministru kabinets kā izpildvara. Nākošais līmenis ir (tagad) novadu pašvaldības, kur lēmējvara nav īpaši nošķirta no izpildvaras. Virs visa tā stāv prezidents, kura vara ir diezgan abstrakta un instrumenti ir pārsvarā tikai ar likumdošanu saistīti. Tātad pieņemsim, ka mums ir trīs oficiāli varas slāņi. Papildus vēlētos pievienot vienu pārvaldes slāni, kas ir pa lielam privātās rokās - dzīvojamo namu apsaimniekošana. Mūsdienās pat ne tikai namu, imho tie visi jauno māju ciematiņi tiek apsaimniekoti kā viens vesels, iekļaujot arī teritorijas starp un ārpus mājām.
Tātad, privāts saimniekošanas līmenis, kuru teorētiski kustina brīvais tirgus. Tam nav nekādas likumdošanas spējas, tikai zināma izpildvara, ko tam ir nodevuši attiecīgo māju/ciematu iedzīvotāji. Dotajā brīdī varbūt šis slānis var būt neliekas drausi efektīvs un foršs, bet pēc manām domām tas ir dēļ lielajām brīvā tigus bremzēm, ar ko ir apkrāvusies šī nozare. ta sir - izvēlēties jaunu apsaimniekotāju ir diezgan grūti, to darbs ir salīdzinoši necaurspīdīgs, daļa uzņēmumu joprojām pieder valstij/pašvaldībai, etc.
Ideja ir kā jau jūs noprotat, saistīta ar šiem dažādajiem valsts pārvaldes slāņiem. Gribētos izveidot pārvaldes slāņus tā, lai būtu viens slānis - privāts, brīvā tirgus vadīts efektivitātes virzienā, nākošais publiski vēlēts, kas būvētu ģenerālo kursu zemākajiem slāņiem un veiktu zināmu kontorles funkciju, tad nākošais privātais, kas skatītots lielākos apmēros, lai apakšējais publiskais slānis neieslīgst glupā birkorātijā un lepnā paštreknumā. Tad nākošais - publiskais, kas būve likumus visai valstij, un konsultējoties ar iepriekšējo slāni arī izpilda visai valstij kopējas funkcijas. nu un vēl viens, privāts slānītis, lai vēlētie darboņi nenosmok taukos.
Kā šie slāņi konkrēti varētu dalīties? Lūdzu:
( spied te )
|
Jūlijs 27., 2009
19:05 - Barters
Valsts apliek ar nodokļiem bartera darījumus?
Ņemam par piemēru diezgan reālistisku scenāriju. Man teiksim pieder sīklietu bodīte dieva aizmirstā lauku pagastā. Man ienāk prātā lielisks plāns - mainīt divus litrus šnabja pret vienu maisu kartupeļu. Diezgan normālā atlīdzība. Kā valsts var paņemt savu pvn no šī darījuma, ja tā pievienotā vērtība nav naudā definēta - tas ir, es nekur neesmu noteicis kāds ir mans virtuālais uzcenojums manis pārdotajām šnabja pudelēm?
Jūs jautāsiet, kur tad es likšu kartupeļus, gan jau tie arī pārvērtīsies naudā, etc. Ideja ļoti vienkārša - manā sīkveikalu ķēdē ir strādnieki un pārdevēji, un visiem darba līgumā ir pilnīgi oficiāls punkts - maiss kartupeļu mēnesī. Maksāju protams arī nauda, viss legāli un tā. Bet papildus maiss kartupeļu. Naudā nedefinētu.
Tātad, kas notiek ar pvn? Es nopērkot šnabi esmu nomaksājis pvnu, mainot pret kartupeļiem rodas nulles izmēra pvn. Tātad starpība ir mīnusos un valstij jāatmaksā man pārmaksātais pvns.
Valsts kādā nebūt veidā regulē šādus gadījumus?
|
16:37 - Burbuļa aizpildīšana ar banknotēm
Es saprotu, ka tipa drukāt naudu lai iegūtu pārticību nav normāli, jo produktu jau no tā vairāk nepaliek, attiecīgi produktu cenas tikai pieaugs (inflācija) un viss.
Bet tādā gadījumā, kā tagad, kad tikko ir pārsprādzis burbulis un produktu/pakalpojumu ražošanas kapacitāte ir lielāka, nekā cilvēki var atļauties nopirkt, vai šādā gadījumā būtu slikta jaunas naudas sadrukāšana līdz līmenim, kad patēriņš atgriežās burbuļa līmenī?
Pie tam varētu arī ar inflācija spalīdzību atrast īsto brīdi kad apstāties - sākam drukāt, par sadrukāto naudu ceļam milzīgus valdības projektus, tajā brīdī, kad atkal parādās inflācija lielāka par vienu vai diviem procentiem - drukāšanu pārtraucam.
Palīdziet lūdzu atrast fundamentālo kļūdu manā loģikā - droši vien jau tāda ir paslēpusies kaut kur starp rindiņām. Visticamāk dotie starta lielumi ir krietni sarežģītāki un nepieļauj šādu risinājumu.
|
Aprīlis 25., 2009
10:41 - Maslova nodokļu sistēma
Ievads
Pēdejā laikā daudz domāju par nodokļu sistēmām, to iekasēšanas veidiem, progresiem un regresiem.
Pagaidām esmu saparatis, ka progresīvā nodokļu sistēma mazliet nosmacē izaugsmi - galu galā kāda jēga censties, ja visu tavu izaugsmīti enivei apēd nodokļi? Vienalikus tā padara visus vienādi bagātus, kas varbūt nav tik slikti, ja vien protams visi nesanāk vienādi nabagi. Tā teikt sociālais moments ir piepildīts, bez american dream tur nav vietas.
Otrs piegājiens, kurš vienkārša veidā darbojas arī Latvijā, ir neapliekamais minimums. no vienas puses, forši, nav jāmaksā nodokļi par pirmo nopelnīto simtnieku. No viena spuses, tas pilnīgi visus nodokļu maksātājus paceļ mazliet augstākā labklājības līmenī, no otras puses - tas neko īpaši neietekmē, ja netiek pacelts daudz lielākā līmenī, bet tad pilnīgi visi algas nodokļi būtu jānomaksā vidusslānim (jo lielie pelnītāji jau nepelna ar algu), kas var nebūt īpaši godīgi un forši valsts budžetam.
Un nodokļi pēc tam pilnīgi vienādi (procentuālā sastāvā) pilnīgi visiem. Kādreiz gan laikam sociālajam nodoklim bij griesti, bet tos laikam atcēla.
Tātad pilnīgi visi maksā 24.09% + 9% sociālos nodokļus un 23% ienākumu nodokli. Un pēc tam tie nodokļi pēc saražģītām un dīvainām shēmām tiek sadalīti starp pašvalībām un valsts budžetu, pēc tam starp dažādiem pensiju līmeņiem, sociālajām lietām un vēl visu iespējamo. Protams liela daļa nodokļu valstij ienāk no pievienotās vērtības nodokļa, dažādām akcīzēm un no uzņēmumu ienākumu nodokļiem. Droši vien nodokļu vēl ir vesela rinda, bet nu diemžēl uz sitiena nevarēju atrast valsts ieņēmumu sadalījumu pa nodokļu veidiem.
Nu un pēc tam valsts no šiem visiem nodokļiem cenšas finansēt visu vienlaicīgi un nekad pilnīgi visam naudas nepietiek, visi mūždien streiko, ņemas, kruķī un ir haoss.
Vajadzību piramīda
Mans piedāvājums būtu abās šajās jomās. Sauksim to par nodokļu slāņiem, jeb maslova nodokļiem, pēc līdzības ar Maslova vajadzību piramīdu.
Tātad, ir vajadzības kas valstī ir pilnīgi visiem nodokļu maksātājiem - tās būtu jumts virs galvas, ēdiens, medicīniskā palīdzība, dažādi pabalsti (ieskaitot pamata pensiju) un tamlīdzīgas lietas, parasti sauktas par 'sociālo sfēru'.
Otrais līmenis būtu lietas, kas joprojām ir svarīgas visiem, bet nu tās nav tik ļoti nepieciešamas pamatizdzīvošanai kā pirmajā līmenī minētās.
Starp tām varētu iekļaut drošību (policija, ugunsdzēsēji), taisnīgu tiesu, pamata izglītību, aizsardzību pret ārēju draudu (zemessardze, infrastruktūra), kā arī valsts pārvalde
Trešajā līmenī jāiekļauj lietas, kas ir svarīgas vispārējai valsts attīstībai, bet bez kurām varētu arī izdzīvot nost nemirstot un jūtoties droši.
Tās būtu - valsts infrastruktūras attīstība (ceļi, dzelzceļi, enerģija, sakari), augstākā izglītība, zinātne, vides aizsardzība.
Ceturtajā līmenī paliek tikai dažādas baudas, acīm, ausīm, sirdsapziņai un visam pārējam.
Tātad - jebkādi valsts finansēti kulturas projeki (ieskaitot subsīdijas teātriem, operām, koriem un tādām lietām), palīdzība citām valstīm (ieskaitot militārās misijas), dažādas ārišķības (militārās parādes, salūti valsts svētkos, pieminekļi, u.c.), dažāda veida 'atbalsti' ne tik ļoti svarīgām lietām (reklāmas kampaņas par veselīgu ēšanu, etc), un visa veida profesionālā sporta atbalsts.
Varbūt mazliet vairāk jāpaskaidro par kulturu un sportu. Pamata kultura nebkurā gadījumā darbojas bez īpaši liela valsts atbalsta un daļēji iederas otrajā līmenī kopā ar izglītību. Skolas koris un deju kolektīvs ir pilnīgi ok, kā arī visādas citas lietas, kas jauniešiem ieliek kādu nebūt kulturas bāzi. Toties ceturtajā līmenī ir dažāda veida atbalsts izklaidēm ar kulturas birku, par kuru apmeklējamu iekasē naudu un kur ar to cilvēki nodarbojas profesionāli. Valsts atbalsts šādām lietām tomēr ir ekstra un tas ir jāsaprot.
Ar sportu līdzīgi, pamata lietas, lai tā teikt tauta paliktu veselīga, iekļaujas otrajā līmenī kopā ar izglītību. Un tās parasti ir lietas, kas arī neprasa īpaši lielu valsts atbalstu. Toties dažāda veida profesionālie sportisti ir un paliek ekstra. Galu galā, kas ir svarīgāks - tas, ka kāds nebūt barjerskrējējs vai maratonists aizbrauc uz olimpiskajām spēlēm kopā ar diviem treneriem, ārstu, masieri un delegācijas vadītāju, vai arī tas, ka nelaimes brīdī man atnāks palīgā policists vai ugunsdzēsējs?
Ja lietas šādi nodalītu, tad valstij būtu daudz vieglāk plānot tēriņus un cīnīties ar dažādu nozaru lobijiem.
Nodokļu slāņi
Un tu panākt varētu ar noslāņotiem nodokļiem.
Teiksim, nodokļus no pirmajiem trīssimts latiem algā novirzam pirmajam līmenim (attiecīgi no pilnīgi visiem strādājošajiem)
No nākošajiem trīssimts sedzam otro līmeni. (attiecīgi ienāks šie nodokļi no mazākas cilvēku grupas)
Sekojošos trīssimts trešajā līmenī - (attiecīgi vēl mazāk, jo tā ir lielāka greznība)
Nu un pēdējos divsimts-trīssimts ceturtajā līmenī. (attiecīgi maksā tikai lepnākie pelnītāji)
Ciparu sadalījums protams ir variējams. Būtu jau forši, ja kāds varētu uztaisīt glītu pie-čartu ar valsts izdevumiem sadalītiem pa četriem augstāk definētajiem līmeņiem, un blakus būtu arī nodokļu ieņēmumu sadalījums pa algu lielumiem un arī kāds nebūt grafiks ar citiem nodokļiem.
Tātad, ņemsim par piemēru tūkstos latus uz rokas - tāda Latvijas mērogiem ciešama alga. Vēl īsti par vidusslāni nenosauksies, bet nu var jau justies ciešami. I ekstras dažādas, i visas lietas. Tātad pirmie divi valsts vajadzību līmeņi jāsedz droši un varbūt daļa no trešā. Šāda darbinieka alga darba devējam izmaksā 1734.53, noapaļosim to uz 1700. Tātad 700 ls aiziet nodokļos ko mēs varam sadalīt, sanāk 300 ls pirmajā un otrajā līmenī un simtnieks trešajā.
Iekasējot nodokļus nevis kopumā, bet pēc līmeņiem,
no pirmajiem 100 latiem algas nemaksāt nodokļus vispār (neapliekamais minimums)
Par nākošajiem 400 Ls uz rokas samaksātu specifisku pirmā līmeņa nodokli 300ls apmērā.
Par nākošajiem 400 Ls uz rokas 300ls otrajā līmenī.
Kopā 1500, atliek sadalīt 200ls, no tiem 100 uz rokas un 100 trešājā līmenī.
Progresīvais slāņojums
Otrs moments, ko es minēju sākumā par progresīvajiem nodokļiem un neapliekamo minimumu.
Šo sistēmu varētu lieliski uzlabot un pie viena apvienot ar augstāk minēto sadalījumu pa vajadzībām.
Tātad - neapliekamais minimums ir tikai pirmaie deviņdesmit pelnītie lati, bet tādu pašu varētu lieliski izmantot arī _starp_ līmeņiem.
Piemēram starp pirmo un otro līmeni arī simts neapliekami lati. Starp otro un trešo arī.
Tādā veidā var dažādot to, cik kurā līmenī kurš iemaksā un cik viņš saņem algu.
Teiksim, ja valsts aug un konstatē, ka nu jau trešajā un ceturtajā līmenī tiek iemaksāts arvien vairāk un vairāk naudas, jo cilvēku ar lielākām algām paliek vairāk,
tad var palielināt ar nodokļiem neapliekamo summu, bet nevis pirmos simts latus, bet ieliekot to starp otro un trešo līmeni.
Tad, cilvēks kas saņēma 1000ls uz rokas saņemtu ~1100ls uz rokas un nemaksātu vairs vispār trešajā līmenī, bet pirmais un otrais līmenīs netiktu aizskarts, kā tas būtu gadījumā, ar neapliekamā minimuma palielināšanu no nulles. Tādā gadījumā diezgan daudzi cilvēki, kas saņema 500ls uz rokas iemaksātu mazāk pirmajā līmenī un tie kas saņēma 700ls iemaksātu mazāk otrajā.
Un arī progresīvā nodokļa trūkumi tiktu novērsti, jo nebūtu tā, ka lielo algu īpašniekiem būtu jāsedz arvien vairāk un vairāk pirmā un otrā līmeņa vajadzību, ar katru algas palielinājumu. Tā vietā viņš segtu tiešām īstas ekstras valstij un visiem valsts iedzīvotājiem kopumā. Un cilvēkiem būtu lielāks stimuls (incentive šādi tulkojās?) pelnīt un sasniegt vairāk, un pie tam šis stimuls arī būtu variējams - palielinot neapliekamo daļu starp trešo un ceturto līmeni vai arī pēc ceturtā līmeņa.
Gaidu interesantus komentārus un viedokļus. Saku stingru nē komentāriem, kas spriestu tikai par to, ka 'lūk tas nekad neizdosies, jo politiķi zog, jo mēs taču esam Latvijā, jo cilvēki nemaksā nodokļus, jo ...' utt. Gribu dzirdēt viedokli par tēmu, ļoti gribu dzirdēt :)
|
|
|
|