Ā, un te var noskatīties 12 minūšu filmiņu par 5 subkultūrām, kuru vakar demonstrēja Nabaklabā. Man šķiet interesanti, ka fokloristiem, kas ir tie, kas neļauj aizmirsties mūsu saknēm, tagad arī ir piešķirts subkultūras statuss. Nu, nekas. Kozlovskis saka, ka kontrkultūras tāpat jau ir tā izpletušās, ka kļuvušas par "meinstrīmu".
Un vēl man šķiet dīvaini par subkultūrām stāstīt tiem, kas paši sevi pieskaita pie subkultūrām. Būtu labāk to pasākumu uztaisījuši Esvemšvēl publikai - lūk, viņiem tas varētu būt interesanti.

Too many people overvalue what they are not and undervalue what they are.

/Malcolm S. Forbes

Kad runa ir par to, kādi mēs bijām bērnu dienās, vecmāmiņas mīļākais stāsts ir par to, kā laikos, kad mums vēl Nākotnē bija dārzs, es kādu vakaru īsi pirms prombraukšanas esot salasījusi pilnu sauju ar skudrām un paņēmusi līdzi mašīnā, lai vestu uz mājām. Tās, protams, manā sasvīdušajā bērna saujā bija nomirušas un jaunus draugus es mājās tā arī neaizvedu. Tētis stāstīja, ka vienreiz es visu dienu esot dzīvojusies pa pļavu ar sažņaugtām dūrītēm un kaut ko uzcītīgi lasījusi. Kad viņš paprasīja, kas man rokā, es atvēru plaukstas un tās bija pilnas ar bizbizmārītēm. Viņas gan bija dzīvas un rāpoja man pa rokām, salidoja matos un es visa biju nokaisīta ar sarkaniem, punktainiem draudziņiem. (Tās es ļoti mīlu joprojām.) Citreiz es mammas ravētajā dobē esot atradusi mazu slieciņu, paņēmusi to rokā un izmisīgi meklējusi, kur palikusi mazā tārpiņa mamma. Mana mamma zem nezāļu saknēm ieraudzījusi lielu, treknu slieku un teikusi, ka tā noteikti ir īstā. Es esot priecīgi paņēmusi slieku "mammu" un "bērneli" un aiznesusi atkalapvienoto ģimenīti tālāk no dobēm un palaidusi zālītē, lai dzīvo laimīgi kopā.
Mana vecmāmiņa sprieda, ka dienās, kad izaugšu, būšu entomologs. Mācīšos un zināšu visu par kukaiņiem.

Varbūt tiešām vajadzēja iet entomoloģiju mācīties. Tagad zinātu, kā savus slimos tauriņus ārstēt.

ha, un tu pats vakar pavisam nejauši parādīji, ka "pati visu varu" filozofija ir tikai tāds tukšs un bezjēdzīgs spīts. visu es nemaz negribu varēt. man vajag tavu uzmanību un es gribu, lai tev vajag manējo.
vienīgais, kas mums kopīgs, ir tas, ka mums vienam otru nemaz nevajag. es nezinu, kas tas būtu (un negribu zināt), bet (atver actiņas) tā pilnīgi noteikti nebūtu taciņa uz "kopīgu, saulainu nākotni".
labi, čau, bija interesanti parunāt.
nē, tiešām - bija interesanti, bet pietiek ākstīties.

mums ar laiku ir īsta krievu mīlestība.
es situ laiku, laiks sit mani.
bezjēdzīgi tā kauties, viņš tāpat vinnēs.

Pirmīt ar miiljo_stundinj diskutējām, kurš sporta veids ir labāks - "mest mieru" vai tomēr "cīņa ar slinkumu".
Beigās izdomāju, ka kuplākos laurus varētu plūkt disciplīnā "mest mieru cīņai ar slinkumu".
(ja vien nebūtu tā, ka patiesībā vinnē slinkums un mēs visi zaudējam.)

Jā, starp citu, Kaļķu ielā 2 ir atvērusies jauna, mīlīga kafejnīca Coffee Inn, kur ar paroli "In Coffee we trust" visu nākamo nedēļu var dabūt dievīgu Latte par brīvu. Tiešām dievīgu - šovakar dzēru un priecājos. Un vēl to kafiju pagatavo glīts puisis ar jauku smaidu, hehe.

tikko izgāzu puslitrīgo alus kausu ar piparmētru tēju izmazgāju grīdu.

diez, tas ir normāli, ka man pēdējā laikā meitenes bieži izsaka dažādus komplimentus? biežāk nekā puiši.

Iesnas, sarkanas acis, lauzējs kaulos un bišķiņ lomkas pēc jaukās nedēļas nogales.
Atcerējos, kā Marsels, pie kura mēs visi piektdien bijām aizgājuši ciemos, kautrīgi atzinās, ka ir "tehnoloģiju gīks", un arī par faktu, ka viņš ir pasniedzējs augstskolā, braukā pa puspasauli, stāstot studentiem, kā var uztaisīt ledusskapjus ar saules baterijām, viņš pieminēja tā klusiņām, it kā baidoties, ka kāds par viņu tūliņ sāks smieties. Mēs viņu norājām, ka ar to vajag lepoties. Un tā tiešām ir.
Savā īsajā mūžiņā esmu dažus tādus "zinātnes gīkus" iepazinusi un nonākusi pie secinājuma, ka augsts IQ, iespējams, ir pati pievilcīgākā lieta cilvēkā, neatkarīgi no dzimuma. Teikt, ka IQ ir seksīgs, laikam būtu pārāk skaļi. Man gan vienmēr, runājot ar supergudriem cilvēkiem, uzmācas spēcīga stulbuma sajūta attiecībā uz sevi, un tomēr - tie ir cilvēki, kuriem pietiek tikai atvērt muti, lai citus pārsteigtu. Tāpēc es īsti nesaprotu, no kurienes ir radies tas nievājošais termins "gīks" jeb nūģis par tiem, kas ļoti padziļināti aizraujas ar kādas tēmas izpēti. Tukšpaurīga skaudība?? Smadzeņu upgreidošana taču ir visvērtīgākais hobijs, kāds vispār iespējams. Es arī gribētu tik krutu aizraušanos, vienalga, vai tā ir IT, lidmašīnu modeļi, vēsture, vai eksperimenti ar alternatīvajām enerģijām.
Bet jā - es par to Marselu aizdomājos tāpēc, ka viņš ir vēl viens piemērs tam, ka "būšana gīkam" nenozīmē, ka cilvēks ir pilnīga nulle visās citās jomās, it īpaši saskarsmē ar apkārtējiem. Man tieši otrādi - ar tādiem cilvēkiem nenormāli patīk runāt un līdz šim visi kā viens ir izrādījušies ļoti patīkami sarunu biedri, ar kuriem nekad neizsīkst tēmas, ko apspriest. Un, lūk, te jums holandiešu pasniedzējs, kas divdesmitgadnieka vecumā paspējis vairākus gadus izārdīties pēc pilnas programmas, aiz bāra letes laistot kokteiļus un griežot ballītes pie DJ pultīm. Un savos 30 ar astīti tusē joprojām - gan ar draugiem, gan ar saviem studentiem. Un vēl viena lieta, ko man jau iepriekš sajūsmināta atzīmēja arī māšele - neparasti uzmanīga, cieņpilna un toleranta attieksme. Vismaz es biju diezgan pamatīgi pārsteigta par to, kādu uzmanību un interesi cien. pasniedzējs Marsels veltīja manai necilajai personai tajās pāris tikšanās reizēs.

Var jau būt, ka man vienkārši ar "gīkiem" nav bijusi pietiekami cieša saskarsme, lai es nonāktu pie klasiskā stereotipa apliecinājuma, ka viņi ir "pilnīgi nepiemēroti normālai sadzīvei un nespēj adekvāti spriest par ikdienišķām lietām". Un var jau būt, ka tad, kad es ar apaļām acīm un pavērtu muti klausos visās gudrībās, ko tie man stāsta, viņi pa vidam iesprauž arī pa kādam batonam.
Tik un tā - prāts ir seksīgs!
Un smukākais čalis ciemā var pucēties līdz nāvei, bet nekas nelīdzēs, ja viņš būs stulbs kā zābaks.

tas esot normāli šaubīties, maldīties, baidīties, nezināt, kļūdīties. un, ja gadās līdzsvars, tad tik trausls, ka pat maigs sānvējš var atkal negaidīti iegrūst postā.
parunājies ar mani.

Šonakt bija tāds bezmiegs, ka likās, ka pat rokas pulksteņa sekunžu rādītājs skalda kā dzenis. Bet tā gadās pēc foršām dienām.

Joosts piektdienas draugu vakarā izpļāpājās par pārsteigumu, kas mani vakar gaidīja. Par laimi, es to palaidu gar ausīm, bet drošības labad Marsels man pavisam sajauca galvu ar jautājumu, vai man ir bail no zirgiem. Un vai man ir bail arī tad, ja es atrodos zem zirgiem...
Svētdien iekāpām mašīnā un pēdējos pārsimt metrus es godīgi sēdēju ar aizvērtām acīm. Drīkstēju tās atvērt, kad bijām apstājušies - priekšā brūnu ķieģeļu siena. "Redzēsim, vai viņa atpazīs to skaņu." Kā gan var neatpazīt motoru rūkoņu un riepu kaucienus - mēs bijām kartingu trasē! Vistiešākais bezsakars ar zirgiem - zirgspēki!
Salasījāmies desmit cilvēku komanda, iepakojāmies ķiverēs un lecām zirgiem mugurā. Man pašai likās, ka es braucu nenormāli ātri, bet visi nesās man garām gandrīz kā stāvošai. Vienīgais, ko es spēju noķert un apdzīt, bija 16gadīgais Prinss. :D Pa ceļam vēl atliek pāris reizes ar 50 km/h iestādīties apmales barjerās un priekšpēdējā/pēdējā pēdējā vieta garantēta, jo tiem verķīšiem atpakaļgaita nav paredzēta, un tad ir jāsēž pārdesmit sekundes, kamēr pieskrien staffs un izstumj atpakaļ braucamā stāvoklī. Nu, vismaz profiņi paslavēja, ka man esot pareizās trajektorijas. Bet es tik un tā biju un esmu sajūsmā - 2x15 minūtes ātruma, prieka un adrenalīna! Vispār nav joka lieta tādos ātrumos grozīt stūri, vajag pamatīgu krampi. Šodien sāp rociņas, spranda un mugura. :)
( biužukix2 )
Vēlāk puiši mūs aizveda lidināt kaita pūķus, bet vējš mūs īpaši nelutināja, tāpēc prieciņi bija diezgan īsi, bet arī tas bija forši.

Un visforšākais bija tas, ka māšele veselas divas dienas bija gandrīz man vienai pašai. :)

Šorīt visi cēlāmies jau trijos, jo saldais pārītis mani nakts melnumā gādīgi aizveda līdz pat Diseldorfas lidostas durvīm ar mašīnu.

Holande ir vieta, kur ir ļoti dīvaini dzirdēt ugunsdzēsēju, policijas, ātrās palīdzības mašīnu sirēnas, jo liekas, ka tur nekas slikts nevar notikt.