ja vien tu zinātu, kā es vēlos, kaut tu mani nekad nebūtu saticis. un es tevi arī

.

šonakt biju vietā, kur lidmašīnas zemu pār galvu lido. baltās, spožās gaismas lēnām tuvojas un tad pēkšņi strauji sāk aug lielākas - īsu mirkli liekas, ka ieradusies dzīvība no citas planētas un spilgto gaismu kūlis tūliņ, tūliņ paraus tevi līdzi. nākamajā mirklī tu stāvi zem dārdošiem spārniem, kas nogrand tev pāri, atstājot aiz sevis gaisā skaļas švīkas, kas vēl 20 sekundes skrāpējas ausīs, un tu dzirdi, kā plīst debesis. ar klusinātu, stieptu pērkonu lidmašīna aizslīd pār simtiem baltu lukturu izgaismotu skrejceļu un lēnām pieplok pie zemes. starp zvaigžņu miljardiem jau mirgo nākamā, kas tuvojas. un tā ik pēc dažām minūtēm īsu mirkli liekas, ka kāds ir atlidojis tev pakaļ un spilgto gaismu kūlis tūliņ, tūliņ paraus tevi līdzi, bet pār galvu atkal nogrand spārni un tu stāvi kā stāvējis turpat pļavas vidū, kas atkal ir iegrimusi tumsā, un mazliet vīlies tikai klausies, kā švīkstot vēl brīdi plīst debesis. liekas, ka tā skaņa arī tevi kā ar žiletēm nemanāmi sagriež krustu šķērsu, un brīnies, kā vēl neesi sabrucis un izkaisīts sīkos gabaliņos pa zemi.

auksta, skaidra rudens nakts, mēs skraidījām uz riņķi un īsu brīdi spēlējām sunīšus, lai sasildītos. klusējām, smējāmies un atkal klusējām.

zinot to, cik nepacietīga ir mana māsa, es tiešām brīnos, kā tas tā ir sanācis, ka es biju tā, kas piedzima pirmā.

bet man arī tagad nepacietība piemetusies. 4 days left!! nevaru sagaidīt. :)

people come, people go - tā man vajadzētu uztvert dzīvi un cilvēkus. easy. bet es tā nemāku. un, ja godīgi, tad negribas arī. ja viņiem nav nozīmes, tad kam ir?

ja tu man saki, ka cilvēki ir jāuztver bezpersoniski kā tādi izdevīgi cinīši, uz kuru galvām pakāpties augstāk karjerā, ambīcijās un velnsviņzin kur vēl, nu tad sūdīgā pasaulē tu dzīvo/gribi dzīvot.

šonedēļ man no rītiem patīk celties ar Skank Heads spēku.

ir divi iemesli, kāpēc reizēm cenšos ierobežot vai bloķēt saskarsmi. vienā gadījumā es sargāju sevi, otrā - arī tevi.
un tāpēc viss būs labi. vismaz pēc kāda laika, tu redzēsi.

man nevajag "turēt līdzi". man nevajag, lai skrien pakaļ, bet lai ļauj skriet un atgriezties. un tad es vienmēr atgriežos.

Tev taisnība - pieķerties cilvēkiem sucks. ilgoties ir grūti, bet no tā, kas sagādā grūtības un skumdina, gribas tikt vaļā. toties vēl vairāk sucks nepieķerties nevienam.
nedēļas nogalē pa ceļam uz ballīti pamatīgas pārdomas aizdeva Orbit un viens teikums no Joost'a. viņš piedāvāja košļenes, bet visi atteicās. nosmēju, ka mēs visi esam "independent", uz ko viņš sarkastiski atbildēja: "well, and i thought i'm part of the family now..."
padomājot lielākos mērogos, tie ir tie trīs vaļi, no kuriem mēs visi bēgam un neesam tādi vienīgie - rēķināties, paļauties, rūpēties un pieņemt to pašu pretī. ārpus dzimtās ģimenes tas ir tik sasodīti grūti, sarežģīti, nedroši un acīmredzot tāpēc nepopulāri.

"tā ir mana atbildība palūgt otram glāzi ūdens, nevis domāt - nomiršu aiz slāpēm, ja tu to nepamanīsi." (c) "Veselība"

nupat man sāk kļūt smieklīgi par to, kā es pati sevi spēju iedzīt stūrī.
fuck that!!
skrējiens lietū noteikti ieņem pārliecinošu vietu fizisko un emocionālo baudu top piecniekā.

man arī. :)

paklusēt. nesist guļošus.
nesist pat tad, ja guļot tikai primitīvi manipulē.

un vispirms izvelc taču tos baļķus no savas acs ārā!

man diez ko nesanāk būt par labu cilvēku, bet vismaz tik daudz es pasaulei esmu parādā kā nemest plinti krūmos pie (simt) pirmās neveiksmes.

ar prātu jau var saprast visu, bet tas nenozīmē, ka nesāp.

(un es gāāāāāāāžos lejā)

bet gudras meitenes zina, kā visu noslēpt.

varbūt, lai tiktu ārā no vienām pamatīgām auzām, ir jāiebrauc citās?

bet, ja pirmās ir uz gadiem pieciem, tad cik ilgas būs nākamās?

(es ceru, ka pie visa vainīgs ir tikai pilnmēness un tas drīz pāries.)