šonakt pārrados mājās.
brīnījos, kā pēkšņi tāda laba sajūta pārņēma jau pie pirmajām Rīgas laternām, jo ne es pēc viņas, ne viņa pēc manis neilgojās.

galvā viss ir sagriezies kājām gaisā. tas ir labi, bet grūti. iepriekš nebija laika pamanīt, kā sakrājušies putekļi un netīrumi tajā. tagad priekšā liela, smaga tīrīšana. tādā mājā taču nevienu nedrīkst laist.

visa biezā āda pamirusi, nervi kaili, emocijas arī un brīžiem pārāk asa sociopātija.

šodien visādi ģimenes pasākumi - pēdējās atvadas, kārtējās dzimšanas dienas, es prom pie bitēm. kur es tam visam pa vidu tāda ar kapitālu remontu bēniņos lai liekos.

man nevajag "turēt līdzi". man nevajag, lai skrien pakaļ, bet lai ļauj skriet un atgriezties. un tad es vienmēr atgriežos.

Tev taisnība - pieķerties cilvēkiem sucks. ilgoties ir grūti, bet no tā, kas sagādā grūtības un skumdina, gribas tikt vaļā. toties vēl vairāk sucks nepieķerties nevienam.
nedēļas nogalē pa ceļam uz ballīti pamatīgas pārdomas aizdeva Orbit un viens teikums no Joost'a. viņš piedāvāja košļenes, bet visi atteicās. nosmēju, ka mēs visi esam "independent", uz ko viņš sarkastiski atbildēja: "well, and i thought i'm part of the family now..."
padomājot lielākos mērogos, tie ir tie trīs vaļi, no kuriem mēs visi bēgam un neesam tādi vienīgie - rēķināties, paļauties, rūpēties un pieņemt to pašu pretī. ārpus dzimtās ģimenes tas ir tik sasodīti grūti, sarežģīti, nedroši un acīmredzot tāpēc nepopulāri.

"tā ir mana atbildība palūgt otram glāzi ūdens, nevis domāt - nomiršu aiz slāpēm, ja tu to nepamanīsi." (c) "Veselība"

nupat man sāk kļūt smieklīgi par to, kā es pati sevi spēju iedzīt stūrī.
fuck that!!
skrējiens lietū noteikti ieņem pārliecinošu vietu fizisko un emocionālo baudu top piecniekā.

jo dienas jo mazāk liekas, ka visu pašai varēt ir forši. nu, ir jau savā ziņā smieklīgi, ja kāds paziņa piezvana pajautāt, kā salīmēt cauru kameru, vai bārdains kolēģis palūdz pielikt velosipēda lampiņu vai ieeļļot ķēdi, bet vakar, staipot pa kāpnēm augšā un lejā dīvānus u.c. mēbeles, es beidzot sajutos nožēlojami. no vienas puses rēcīgi dažkārt patēlot dzelzs dūdiņu, no otras - nafig. ja redzētu no malas kādu meiteni stiepjam dīvānu, man tas droši vien liktos dīvaini.
tomēr es progresēju - nu jau ir vismaz divi cilvēki, no kuriem es ne tikai esmu iemācījusies pieņemt palīdzību, es pat spēju to palūgt! vakar gan tikai viens bija sasniedzamā attālumā.

un ir vismaz viens iemesls, kura dēļ bija vērts staipīt dīvānu savām rokām. vakarnakt lija lietus. ap pusnakti abi ar Viesturu nesām ārā pēdējo dīvāna fragmentu un, kamēr viņš rakās kabatā pēc mašīnas atslēgas, nolikām to [Lāčplēša] ielas malā. un kā tu tāds noguris neapsēdīsies uz dīvāna? tā mēs labu brīdi nosēdējām uz tumšās, laternu dzeltenās gaismas piespīdētās ielas vasaras nakts siltajā lietū, klusējām un skatījāmies, kā garām pa blakus joslu aizbrauc pa vientuļai mašīnai.

lūk, vienkāršs piemērs tam, ko es domāju, kad saku - life is all about having fun. ir labi spēt strādāt daudz, ātri, smagi, produktīvi utt., bet tā ir māksla brīžiem pacelt galvu, ievilkt elpu un pamanīt, novērtēt un izbaudīt neparastu mirkli.

šķiroties cilvēkiem vajadzētu pateikt viens otram vismaz trīs paldies.

pie šķiršanās jau parasti nonāk tad, ja svaru kausiņos sliktais pārsver labo, bet nekur jau tas labais, kā dēļ tik daudz visa kā ir bijis, nepaliek. un par to ir vērts pateikt paldies. tad otram atstāj ne tikai baļķus mīļās acīs un pārmetumus.

pēc diviem gadiem ir jau par vēlu pateikties, bet (tā starp citu tikai) pa to ilgo laiku daudz kas ir mainījies pašos pamatos. tagad ir labāk.

pavasaris ir atnācis un aizgājis atkal viens pats, tā arī nevienu nepamodinājis. tikai decembri ir nomainījis novembris.