man nevajag "turēt līdzi". man nevajag, lai skrien pakaļ, bet lai ļauj skriet un atgriezties. un tad es vienmēr atgriežos.

Tev taisnība - pieķerties cilvēkiem sucks. ilgoties ir grūti, bet no tā, kas sagādā grūtības un skumdina, gribas tikt vaļā. toties vēl vairāk sucks nepieķerties nevienam.
nedēļas nogalē pa ceļam uz ballīti pamatīgas pārdomas aizdeva Orbit un viens teikums no Joost'a. viņš piedāvāja košļenes, bet visi atteicās. nosmēju, ka mēs visi esam "independent", uz ko viņš sarkastiski atbildēja: "well, and i thought i'm part of the family now..."
padomājot lielākos mērogos, tie ir tie trīs vaļi, no kuriem mēs visi bēgam un neesam tādi vienīgie - rēķināties, paļauties, rūpēties un pieņemt to pašu pretī. ārpus dzimtās ģimenes tas ir tik sasodīti grūti, sarežģīti, nedroši un acīmredzot tāpēc nepopulāri.

"tā ir mana atbildība palūgt otram glāzi ūdens, nevis domāt - nomiršu aiz slāpēm, ja tu to nepamanīsi." (c) "Veselība"

nupat man sāk kļūt smieklīgi par to, kā es pati sevi spēju iedzīt stūrī.
fuck that!!
skrējiens lietū noteikti ieņem pārliecinošu vietu fizisko un emocionālo baudu top piecniekā.

paklusēt. nesist guļošus.
nesist pat tad, ja guļot tikai primitīvi manipulē.

un vispirms izvelc taču tos baļķus no savas acs ārā!

man diez ko nesanāk būt par labu cilvēku, bet vismaz tik daudz es pasaulei esmu parādā kā nemest plinti krūmos pie (simt) pirmās neveiksmes.