varbūt mazsvarīgu problēmu nemaz nav. par lielām lietām cilvēki satraucas, ja tās kaut ko maina. par mazām uztraucas tad, ja netiek galā ar lielām. un tāpēc laikam ir vērts pret niekiem izturēties iecietīgi.

sapratu, ka no brīža, kad iemācās pieņemt pats savas negatīvās īpašības un emocijas, ir daudz vieglāk tās saprast savos apkārtējos un nedramatizēt katru reizi, kad kādam līdzās ir pretīgs garastāvoklis, nemaz nerunājot par reizēm, kad stresiņš iestājas pat par to vien, ka nesmaida tik daudz kā parasti. (jā, gadās arī tā. agrāk diezgan bieži.) Raitim toreiz bija taisnība, kad viņš uz manu pozitīvisma aģitāciju atcirta - kāpēc vienmēr jābūt pa tavam prātam?
nevar un nevajag prasīt ne no sevis un citiem vienmēr smaidīt līdz austiņām un priecāties par saulīti.

lūk, pie kā noved raits ritms - tu vairs nevari atļauties nolīst skapī ik reizi, kad neesi saulstariņš. ir jāsavācas un jādzīvo, kā ir. citādāk nedzīvo vispār.
nevar vairs ilgi laizīt brūces. ir jāuzliek nobrāztam celim ceļmallapa virsū, jāsakož zobi un jāskrien tālāk. ar laiku jau pierod.

es vienīgi domāju, vai tā savā ziņā nav modrības zaudēšana pieņemt kā normālu parādību, ka uz tevi kādreiz dusmojas vai apvainojas. dažreiz veselīgāk ir neatslābt par daudz, citādāk var palaist garām svarīgas signalizācijas.

izlasīju kārtējo panikas pilno rakstu, par to, ka latvieši izmirs simts gadu laikā. ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs sūdzas: "Protams, tas ir grūti, protams, jaunās ģimenes ir jāatbalsta vairāk. Bet, ja tā būtu kalkulējuši mūsu vecāki, tad lielākā daļa no mums nemaz nebūtu piedzimuši!» Viņš norāda uz vēsturiskajiem apstākļiem - kariem, mēri, badu, taču, lai cik smagi, latvieši tomēr vienmēr parūpējās, lai tauta turpinātos, pat pieaugtu dzīvajā spēkā.

Lielas ģimenes ir šausmīgi foršas - nav nekā labāka, vērtīgāka un mīļāka par brāļiem un māsām, par ikdienišķiem vakariem un lieliem svētkiem visiem kopā, par lielu "aizmuguri", jo kurš gan cits atbalstīs, stāvēs un kritīs par tevi, ja ne savējie. Ir viegli kritizēt domu "Mazuli nevaram atļauties, jo jāpabeidz augstskola un jāsāk veiksmīga karjera." Bet par to, ka tieši vēsturiskie apstākļi varētu būt vainojami pie tā, ka šodien latvieši nesteidz sērijveidā dzemdēt, kaut kā viņam neienāk prātā. Es nesūdzos par to, ka man, maniem brāļiem un māsai ir bijusi sūdīga bērnība. Gāja ļoti grūti, bet bija forši un tagad ir vēl jo foršāk, BET ne sev, ne saviem bērniem es nenovēlu tādu sišanos kā plikiem pa nātrēm, kad alga jau ir iztērēta, pirms vēl tā ir ieripojusi makā un kad ir jāplēš mati izmisumā par to, kā izkulties no parādiem, kā visus palaist skolā, un par to, ka nav, ko bērnu bariņam brokastīs likt galdā, nemaz nerunājot par apģērbu, dzimšanas dienām un brīvdienām. Kad tas notiek ar pašu, ar visu var sadzīvot un tikt galā, bet tas viss iedzen pamatīgu pārliecību, ka atbildība par vairākiem maziem cilvēkiem tomēr prasa zināmu nodrošinājumu - lai būtu gan maize, gan laiks un zināšanas, ko dot jaunajai paaudzei.
Latvija ir un vēl ilgi būs tāda zeme, kurā par visu ir jācīnās pašam, un tas nemaz nav tik slikti. Taču man šķiet liels naivums cerēt, ka kādu dienu viss mainīsies un valsts atbalsts tuvākajā laikā būs tāds, ka latvietes varēs mierīgi sēdēt mājās ar bērneļu bariņu un neuztraukties par rītdienu. Neesmu domājusi par to, kāda un cik liela ģimene man pašai kādreiz varētu būt, bet es zinu, ka saviem bērniem gribu drošāku un nodrošinātāku bērnību. Kamēr pati par to nebūšu parūpējusies, dzemdēt neplānoju.

*Un vēl pārdomām intervija ar Latvijas veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju Valdi Keri. Varbūt vispirms derētu arī parūpēties, lai katru gadu veselības aprūpes zemās kvalitātes un (ne)pieejamības dēļ ik gadu nenomirst ap 9000 latviešu.

Iesnas, sarkanas acis, lauzējs kaulos un bišķiņ lomkas pēc jaukās nedēļas nogales.
Atcerējos, kā Marsels, pie kura mēs visi piektdien bijām aizgājuši ciemos, kautrīgi atzinās, ka ir "tehnoloģiju gīks", un arī par faktu, ka viņš ir pasniedzējs augstskolā, braukā pa puspasauli, stāstot studentiem, kā var uztaisīt ledusskapjus ar saules baterijām, viņš pieminēja tā klusiņām, it kā baidoties, ka kāds par viņu tūliņ sāks smieties. Mēs viņu norājām, ka ar to vajag lepoties. Un tā tiešām ir.
Savā īsajā mūžiņā esmu dažus tādus "zinātnes gīkus" iepazinusi un nonākusi pie secinājuma, ka augsts IQ, iespējams, ir pati pievilcīgākā lieta cilvēkā, neatkarīgi no dzimuma. Teikt, ka IQ ir seksīgs, laikam būtu pārāk skaļi. Man gan vienmēr, runājot ar supergudriem cilvēkiem, uzmācas spēcīga stulbuma sajūta attiecībā uz sevi, un tomēr - tie ir cilvēki, kuriem pietiek tikai atvērt muti, lai citus pārsteigtu. Tāpēc es īsti nesaprotu, no kurienes ir radies tas nievājošais termins "gīks" jeb nūģis par tiem, kas ļoti padziļināti aizraujas ar kādas tēmas izpēti. Tukšpaurīga skaudība?? Smadzeņu upgreidošana taču ir visvērtīgākais hobijs, kāds vispār iespējams. Es arī gribētu tik krutu aizraušanos, vienalga, vai tā ir IT, lidmašīnu modeļi, vēsture, vai eksperimenti ar alternatīvajām enerģijām.
Bet jā - es par to Marselu aizdomājos tāpēc, ka viņš ir vēl viens piemērs tam, ka "būšana gīkam" nenozīmē, ka cilvēks ir pilnīga nulle visās citās jomās, it īpaši saskarsmē ar apkārtējiem. Man tieši otrādi - ar tādiem cilvēkiem nenormāli patīk runāt un līdz šim visi kā viens ir izrādījušies ļoti patīkami sarunu biedri, ar kuriem nekad neizsīkst tēmas, ko apspriest. Un, lūk, te jums holandiešu pasniedzējs, kas divdesmitgadnieka vecumā paspējis vairākus gadus izārdīties pēc pilnas programmas, aiz bāra letes laistot kokteiļus un griežot ballītes pie DJ pultīm. Un savos 30 ar astīti tusē joprojām - gan ar draugiem, gan ar saviem studentiem. Un vēl viena lieta, ko man jau iepriekš sajūsmināta atzīmēja arī māšele - neparasti uzmanīga, cieņpilna un toleranta attieksme. Vismaz es biju diezgan pamatīgi pārsteigta par to, kādu uzmanību un interesi cien. pasniedzējs Marsels veltīja manai necilajai personai tajās pāris tikšanās reizēs.

Var jau būt, ka man vienkārši ar "gīkiem" nav bijusi pietiekami cieša saskarsme, lai es nonāktu pie klasiskā stereotipa apliecinājuma, ka viņi ir "pilnīgi nepiemēroti normālai sadzīvei un nespēj adekvāti spriest par ikdienišķām lietām". Un var jau būt, ka tad, kad es ar apaļām acīm un pavērtu muti klausos visās gudrībās, ko tie man stāsta, viņi pa vidam iesprauž arī pa kādam batonam.
Tik un tā - prāts ir seksīgs!
Un smukākais čalis ciemā var pucēties līdz nāvei, bet nekas nelīdzēs, ja viņš būs stulbs kā zābaks.

man nevajag "turēt līdzi". man nevajag, lai skrien pakaļ, bet lai ļauj skriet un atgriezties. un tad es vienmēr atgriežos.

Tev taisnība - pieķerties cilvēkiem sucks. ilgoties ir grūti, bet no tā, kas sagādā grūtības un skumdina, gribas tikt vaļā. toties vēl vairāk sucks nepieķerties nevienam.
nedēļas nogalē pa ceļam uz ballīti pamatīgas pārdomas aizdeva Orbit un viens teikums no Joost'a. viņš piedāvāja košļenes, bet visi atteicās. nosmēju, ka mēs visi esam "independent", uz ko viņš sarkastiski atbildēja: "well, and i thought i'm part of the family now..."
padomājot lielākos mērogos, tie ir tie trīs vaļi, no kuriem mēs visi bēgam un neesam tādi vienīgie - rēķināties, paļauties, rūpēties un pieņemt to pašu pretī. ārpus dzimtās ģimenes tas ir tik sasodīti grūti, sarežģīti, nedroši un acīmredzot tāpēc nepopulāri.

"tā ir mana atbildība palūgt otram glāzi ūdens, nevis domāt - nomiršu aiz slāpēm, ja tu to nepamanīsi." (c) "Veselība"

nupat man sāk kļūt smieklīgi par to, kā es pati sevi spēju iedzīt stūrī.
fuck that!!
skrējiens lietū noteikti ieņem pārliecinošu vietu fizisko un emocionālo baudu top piecniekā.

paklusēt. nesist guļošus.
nesist pat tad, ja guļot tikai primitīvi manipulē.

un vispirms izvelc taču tos baļķus no savas acs ārā!

man diez ko nesanāk būt par labu cilvēku, bet vismaz tik daudz es pasaulei esmu parādā kā nemest plinti krūmos pie (simt) pirmās neveiksmes.

dažiem ir grūti turēties pretī vienai no kārdinošākajām interneta opcijām - iespējai rīkoties infantili. tur visi, pat pāris gadus neredzēti cilvēki, ir tik viegli pieejami, un tiem var iegrūst virtuālu krupīti rīklē:
norij šito, mazā, jo mans mega ego joprojām agonē.
stulbākā ir apziņa, ka nevajag ļauties sevi ievilkt smilškastē (no sērijas - nekad nestrīdies ar idiotu. vispirms viņš tevi novedīs savā līmenī un tad sakaus ar pieredzi), bet dažkārt tieši tos mazos krupīšus ir tik grūti norīt, saglabāt stabilu un nesatricināmu mieru un laist muļķības pār galvu.
no vienas puses - paldies par šito arī, jo kādam jau tas bija jāizdara, bet, no otras - pienāk reiz jaukā diena, kad interneta krupītis izlec tieši acu priekšā un tad ir jāizdomā, ko ar to darīt reālajā dzīvē. samīt, ignorēt, norīt vai turpināt bērnudārzu un mest atpakaļ ar blīkšķi pa šauro pierīti?

tu atņirdz zobus niknumā, es pretī rādu savējos platā smaidā.

es nezinu, kā šonedēļ beigsies Zvērā, bet baidos, ka sākums varētu izvērsties diezgan sačakarēts un ar nelabu smaku dvēselē.

jo dienas jo mazāk liekas, ka visu pašai varēt ir forši. nu, ir jau savā ziņā smieklīgi, ja kāds paziņa piezvana pajautāt, kā salīmēt cauru kameru, vai bārdains kolēģis palūdz pielikt velosipēda lampiņu vai ieeļļot ķēdi, bet vakar, staipot pa kāpnēm augšā un lejā dīvānus u.c. mēbeles, es beidzot sajutos nožēlojami. no vienas puses rēcīgi dažkārt patēlot dzelzs dūdiņu, no otras - nafig. ja redzētu no malas kādu meiteni stiepjam dīvānu, man tas droši vien liktos dīvaini.
tomēr es progresēju - nu jau ir vismaz divi cilvēki, no kuriem es ne tikai esmu iemācījusies pieņemt palīdzību, es pat spēju to palūgt! vakar gan tikai viens bija sasniedzamā attālumā.

un ir vismaz viens iemesls, kura dēļ bija vērts staipīt dīvānu savām rokām. vakarnakt lija lietus. ap pusnakti abi ar Viesturu nesām ārā pēdējo dīvāna fragmentu un, kamēr viņš rakās kabatā pēc mašīnas atslēgas, nolikām to [Lāčplēša] ielas malā. un kā tu tāds noguris neapsēdīsies uz dīvāna? tā mēs labu brīdi nosēdējām uz tumšās, laternu dzeltenās gaismas piespīdētās ielas vasaras nakts siltajā lietū, klusējām un skatījāmies, kā garām pa blakus joslu aizbrauc pa vientuļai mašīnai.

lūk, vienkāršs piemērs tam, ko es domāju, kad saku - life is all about having fun. ir labi spēt strādāt daudz, ātri, smagi, produktīvi utt., bet tā ir māksla brīžiem pacelt galvu, ievilkt elpu un pamanīt, novērtēt un izbaudīt neparastu mirkli.

šķiroties cilvēkiem vajadzētu pateikt viens otram vismaz trīs paldies.

pie šķiršanās jau parasti nonāk tad, ja svaru kausiņos sliktais pārsver labo, bet nekur jau tas labais, kā dēļ tik daudz visa kā ir bijis, nepaliek. un par to ir vērts pateikt paldies. tad otram atstāj ne tikai baļķus mīļās acīs un pārmetumus.

pēc diviem gadiem ir jau par vēlu pateikties, bet (tā starp citu tikai) pa to ilgo laiku daudz kas ir mainījies pašos pamatos. tagad ir labāk.

pavasaris ir atnācis un aizgājis atkal viens pats, tā arī nevienu nepamodinājis. tikai decembri ir nomainījis novembris.