izlasīju kārtējo
panikas pilno rakstu, par to, ka latvieši izmirs simts gadu laikā. ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs sūdzas:
"Protams, tas ir grūti, protams, jaunās ģimenes ir jāatbalsta vairāk. Bet, ja tā būtu kalkulējuši mūsu vecāki, tad lielākā daļa no mums nemaz nebūtu piedzimuši!» Viņš norāda uz vēsturiskajiem apstākļiem - kariem, mēri, badu, taču, lai cik smagi, latvieši tomēr vienmēr parūpējās, lai tauta turpinātos, pat pieaugtu dzīvajā spēkā.Lielas ģimenes ir šausmīgi foršas - nav nekā labāka, vērtīgāka un mīļāka par brāļiem un māsām, par ikdienišķiem vakariem un lieliem svētkiem visiem kopā, par lielu "aizmuguri", jo kurš gan cits atbalstīs, stāvēs un kritīs par tevi, ja ne savējie. Ir viegli kritizēt domu "Mazuli nevaram atļauties, jo jāpabeidz augstskola un jāsāk veiksmīga karjera." Bet par to, ka tieši vēsturiskie apstākļi varētu būt vainojami pie tā, ka šodien latvieši nesteidz sērijveidā dzemdēt, kaut kā viņam neienāk prātā. Es nesūdzos par to, ka man, maniem brāļiem un māsai ir bijusi sūdīga bērnība. Gāja ļoti grūti, bet bija forši un tagad ir vēl jo foršāk, BET ne sev, ne saviem bērniem es nenovēlu tādu sišanos kā plikiem pa nātrēm, kad alga jau ir iztērēta, pirms vēl tā ir ieripojusi makā un kad ir jāplēš mati izmisumā par to, kā izkulties no parādiem, kā visus palaist skolā, un par to, ka nav, ko bērnu bariņam brokastīs likt galdā, nemaz nerunājot par apģērbu, dzimšanas dienām un brīvdienām. Kad tas notiek ar pašu, ar visu var sadzīvot un tikt galā, bet tas viss iedzen pamatīgu pārliecību, ka atbildība par vairākiem maziem cilvēkiem tomēr prasa zināmu nodrošinājumu - lai būtu gan maize, gan laiks un zināšanas, ko dot jaunajai paaudzei.
Latvija ir un vēl ilgi būs tāda zeme, kurā par visu ir jācīnās pašam, un tas nemaz nav tik slikti. Taču man šķiet liels naivums cerēt, ka kādu dienu viss mainīsies un valsts atbalsts tuvākajā laikā būs tāds, ka latvietes varēs mierīgi sēdēt mājās ar bērneļu bariņu un neuztraukties par rītdienu. Neesmu domājusi par to, kāda un cik liela ģimene man pašai kādreiz varētu būt, bet es zinu, ka saviem bērniem gribu drošāku un nodrošinātāku bērnību. Kamēr pati par to nebūšu parūpējusies, dzemdēt neplānoju.
*Un vēl pārdomām
intervija ar Latvijas veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju Valdi Keri. Varbūt vispirms derētu arī parūpēties, lai katru gadu veselības aprūpes zemās kvalitātes un (ne)pieejamības dēļ ik gadu nenomirst ap 9000 latviešu.
