Gāju garām pārītim uz ielas, kad puisis pieliecās un savai meitenei iedeva skaļu, šmaukstošu buču uz vaiga. Tas izskatījās un izklausījās tik mīlīgi, ka es jau gandrīz pasmaidīju, bet tad meitene pacēla roku ar kūpošu cigaretes galu starp pirkstiem un ar izteiksmīgu žestu noslaucīja vaigu netīrā džinsu jakas piedurknē.

daži cilvēki pa ietvi pārvietojas maksimāli tuvu māju sienām. brīžiem šķiet, ka viņi pie tām pieplaks un tālāk lavīsies kā spiegu filmās, tramīgi skatīdamies apkārt, taču nē. viņi tomēr iet taisni, tikai mazliet sasvērušies uz mājas pusi. tuvu, tik tuvu sienām, ka liekas, ka viņi tūliņ aizķers kādu pie sienas piestiprinātu miskasti vai pavērtas veikala durvis, bet arī nē - tām viņi paiet garām ar pāris milimetru precizitāti, tikai dažkārt kāds platāks krekls viegli noplīv un aizskar mājas detaļas.

jo dienas jo mazāk liekas, ka visu pašai varēt ir forši. nu, ir jau savā ziņā smieklīgi, ja kāds paziņa piezvana pajautāt, kā salīmēt cauru kameru, vai bārdains kolēģis palūdz pielikt velosipēda lampiņu vai ieeļļot ķēdi, bet vakar, staipot pa kāpnēm augšā un lejā dīvānus u.c. mēbeles, es beidzot sajutos nožēlojami. no vienas puses rēcīgi dažkārt patēlot dzelzs dūdiņu, no otras - nafig. ja redzētu no malas kādu meiteni stiepjam dīvānu, man tas droši vien liktos dīvaini.
tomēr es progresēju - nu jau ir vismaz divi cilvēki, no kuriem es ne tikai esmu iemācījusies pieņemt palīdzību, es pat spēju to palūgt! vakar gan tikai viens bija sasniedzamā attālumā.

un ir vismaz viens iemesls, kura dēļ bija vērts staipīt dīvānu savām rokām. vakarnakt lija lietus. ap pusnakti abi ar Viesturu nesām ārā pēdējo dīvāna fragmentu un, kamēr viņš rakās kabatā pēc mašīnas atslēgas, nolikām to [Lāčplēša] ielas malā. un kā tu tāds noguris neapsēdīsies uz dīvāna? tā mēs labu brīdi nosēdējām uz tumšās, laternu dzeltenās gaismas piespīdētās ielas vasaras nakts siltajā lietū, klusējām un skatījāmies, kā garām pa blakus joslu aizbrauc pa vientuļai mašīnai.

lūk, vienkāršs piemērs tam, ko es domāju, kad saku - life is all about having fun. ir labi spēt strādāt daudz, ātri, smagi, produktīvi utt., bet tā ir māksla brīžiem pacelt galvu, ievilkt elpu un pamanīt, novērtēt un izbaudīt neparastu mirkli.

bāc, Latvija ir tik skaista!! šādu dzestru, miglainu rītu dēļ tā vien gribas pārcelties dziļi laukos prom no mašīnu piedūmotām, putekļainām ielām. tās industriālās asinis pilsētu vēnās tiek pumpētas mākslīgi un to nevar salīdzināt ar dabas dzīvību. gribas to sajūtu kā bērnu dienās, kad logā iespīdējusi saule pamodina jau sešos no rīta un ir tāds možums tajā gaismā! tad iestumt basās kājas gumijniekos, iziet uz lieveņa, izstaipīties un sajust uz savas miegainās, siltās ādas vēsu rītu. sabužināt tikko pamodušos suni un pa slapjo, rasas pilno zāli švīkstošiem soļiem aiziet līdz zemeņu laukam apēst kādu ogu pirms brokastīm. atceros, ka man šausmīgi patika iet meklēt olas vistu kūtī, tās bija tik garšīgas. :) un ziemā... to Absolūto Klusumu, kad visu ir absorbējis balts, balts sniegs. jā, tā visa man dažreiz tik ļoti pietrūkst, ka liekas - varētu aizvākties prom no pilsētas, atpakaļ neskatoties. tur, kur miers un neviens nemet akmeņus uzvalkotu vīru logos. kur ir svarīgākas lietas, par ko uztraukties, nekā simts prātvēderu ekscentriskas idejas, smirdoši bezpajumtnieki vai garnadži, kas aiznes visu, kas nav piesiets. un kur, piemēram, Rīgā, uz autobusu pieturas sienas varētu atrast uzrakstu: "zvani, būsi mans. esu ripzāģis."?

kad braucām cauri Polijai, mēs toreiz trijos naktī nonācām kaut kādā pierobežas pilsētiņā, kur nebija iespējams uzcelt telti, tāpēc nolēmām stopēt arī nakts laikā.
un apstājās latvietis. Andris. izskatījās tāds ap 35 vismaz, bet vēlāk noskaidrojās, ka viņam ir 28 (laikam). tik pārguris un miegains, ka izskatījās pēc zombija pie stūres. pirmo reizi pēc divu nedēļu pārtraukuma saskārāmies ar tipiski latvisku pesimismu. viņš paspēja īsos vārdos pastāstīt, ka nesen šķīries no draudzenes, mazais puika tagad dzīvo pie viņas, bet pats pārcēlies uz Ogri. "tas ir pēdējais dārgais, kas man vēl ir atlicis," viņš teica un rādīja telefonā suņuka bildi. taksis. mašīnā mētājās maza puikas naģene.
Andris no Varšavas veda poļu tomātus un ķīniešu ķiplokus - busiņš līdz griestiem piekrāmēts un vēl pārlādēta piekabe. motoram nebija jaudas tādu slodzi pavilkt, un stāvākos pauguros braucamais rāpās arvien lēnāk un lēnāk, brīžam spidometra rādītājs noslīdēja zem 20 km/h un nepielūdzami slīdēja vēl zemāk. mēs jau sākām baidīties, ko iesākt, ja tas apstāsies un sāks ripot atpakaļgaitā lejup, bet brīnumainā kārtā tas tomēr uzrāpās kalnā.
izmocījāmies cauri visai Lietuvai, iebraucām Latvijā. Andris pie stūres kļuva pavisam bīstams, jo sāka periodiski izslēgties, tāpēc nolēma 15 minūtes nosnausties un tad turpināt ceļu. brīnos, kā viņš tā uzticējās diviem svešiem, ceļa malā sastaptiem skuķiem. mēs taču varējām savākt viņa maku, dokumentus, telefonu, dažus kilogramus tomātu un nozust tālēs zilajās. mēs, protams, to nedarījām, bet viņš gulēja kā nosists 30 minūtes, kamēr mēs pieskatījām viņa miegu un tomātu kravu.
vēlāk, kad jau atkal bijām ceļā, kāda pretimbraucoša fūre piepeši notrieca mazu putneli. joprojām pārgurušais un bezcerīgais Andris momentāni nospieda bremzes un pārlādētais busiņš negribīgi stājās. "vajag viņu savākt."
izlecu uz šosejas un skrēju atpakaļ. pa ceļu tuvojās nākamā mašīna, bet busiņš bremzējot bija nobraucis savus 200 metrus vismaz, tāpēc nācās skriet diezgan sirsnīgi. paspēju pacelt putneli un aiznest ceļa malā, pirms mašīna bija tam pārbraukusi pāri. zvirbulēns. galīgi apdullis, knābī vēl tikko kaut kur nočiepts, vesels grauds. paņēmu viņu plaukstā un, kamēr aizgāju atpakaļ līdz mašīnai, putnelis mazliet atžirga un vārgi sāka cilāt galviņu. Andris uzmeta aci un noteica, lai atstāju zālītē - gan attapsies. "vai arī lapsa apēdīs."
saudzīgi noliku mazo putneli pļavas malā un novēlēju, lai turās.
bet epizode ar Andri un zvirbuli laikam ir viena no spilgtākajām, kas no ceļojuma man joprojām palikusi prātā. tāpēc, ka viņš bija tāds tipiskais, pretrunīgais latvietis. pārstrādājies, noguris un nodzinies līdz pēdējam. tāds, kuram patīk paraudāt un tad aizliegt kādam viņu žēlot. tāds lepnais, vientuļais cilvēks. šķietami iztukšots un bezcerīgs, un vienlaikus tik skumjš un cilvēcīgs. un, kad nejauši izlaužas maigums, mēģina to labot un piebilst: "vai arī lapsa apēdīs."
kaut kas tik nenormāli pazīstams, gandrīz simbolisks viņā bija.