Kad runa ir par to, kādi mēs bijām bērnu dienās, vecmāmiņas mīļākais stāsts ir par to, kā laikos, kad mums vēl Nākotnē bija dārzs, es kādu vakaru īsi pirms prombraukšanas esot salasījusi pilnu sauju ar skudrām un paņēmusi līdzi mašīnā, lai vestu uz mājām. Tās, protams, manā sasvīdušajā bērna saujā bija nomirušas un jaunus draugus es mājās tā arī neaizvedu. Tētis stāstīja, ka vienreiz es visu dienu esot dzīvojusies pa pļavu ar sažņaugtām dūrītēm un kaut ko uzcītīgi lasījusi. Kad viņš paprasīja, kas man rokā, es atvēru plaukstas un tās bija pilnas ar bizbizmārītēm. Viņas gan bija dzīvas un rāpoja man pa rokām, salidoja matos un es visa biju nokaisīta ar sarkaniem, punktainiem draudziņiem. (Tās es ļoti mīlu joprojām.) Citreiz es mammas ravētajā dobē esot atradusi mazu slieciņu, paņēmusi to rokā un izmisīgi meklējusi, kur palikusi mazā tārpiņa mamma. Mana mamma zem nezāļu saknēm ieraudzījusi lielu, treknu slieku un teikusi, ka tā noteikti ir īstā. Es esot priecīgi paņēmusi slieku "mammu" un "bērneli" un aiznesusi atkalapvienoto ģimenīti tālāk no dobēm un palaidusi zālītē, lai dzīvo laimīgi kopā.
Mana vecmāmiņa sprieda, ka dienās, kad izaugšu, būšu entomologs. Mācīšos un zināšu visu par kukaiņiem.

Varbūt tiešām vajadzēja iet entomoloģiju mācīties. Tagad zinātu, kā savus slimos tauriņus ārstēt.

bāc, Latvija ir tik skaista!! šādu dzestru, miglainu rītu dēļ tā vien gribas pārcelties dziļi laukos prom no mašīnu piedūmotām, putekļainām ielām. tās industriālās asinis pilsētu vēnās tiek pumpētas mākslīgi un to nevar salīdzināt ar dabas dzīvību. gribas to sajūtu kā bērnu dienās, kad logā iespīdējusi saule pamodina jau sešos no rīta un ir tāds možums tajā gaismā! tad iestumt basās kājas gumijniekos, iziet uz lieveņa, izstaipīties un sajust uz savas miegainās, siltās ādas vēsu rītu. sabužināt tikko pamodušos suni un pa slapjo, rasas pilno zāli švīkstošiem soļiem aiziet līdz zemeņu laukam apēst kādu ogu pirms brokastīm. atceros, ka man šausmīgi patika iet meklēt olas vistu kūtī, tās bija tik garšīgas. :) un ziemā... to Absolūto Klusumu, kad visu ir absorbējis balts, balts sniegs. jā, tā visa man dažreiz tik ļoti pietrūkst, ka liekas - varētu aizvākties prom no pilsētas, atpakaļ neskatoties. tur, kur miers un neviens nemet akmeņus uzvalkotu vīru logos. kur ir svarīgākas lietas, par ko uztraukties, nekā simts prātvēderu ekscentriskas idejas, smirdoši bezpajumtnieki vai garnadži, kas aiznes visu, kas nav piesiets. un kur, piemēram, Rīgā, uz autobusu pieturas sienas varētu atrast uzrakstu: "zvani, būsi mans. esu ripzāģis."?