uztaisīju termosā tēju, sameklēju cimdiņus.
braukšu skatīties, vai zvaigznes šovakar vēl krīt. :)

________
vai nu tas gandrīz pilnmēness ir par spožu, vai arī visas zvaigznes nokrita jau vakar, bet, kad likās, ka greizie rati tā arī paliks tukši, starp visiem miljoniem viena tomēr iemirdzējās spilgtāk un lēnām izdzisa. un man ar to pašu bija gana.

nekad vēl nebiju bijusi lidlaukā naktī. un pēdējā reize arī bija tik sen, ka pa šo laiku Maskavas 444 ir uzbūvēta Ziemeļu naftas DUS un es tumsā ierastajam celiņam aizbraucu garām. divreiz.
izslēdzu savu diskotēku - izņēmu no ausīm mūziku, izslēdzu lampiņas un klusiņām ripinājos uz Sākumu. tur, kur dzīve pirms divām vasarām tā izmainījās.
ierastais, platais betona plākšņu ceļš viss man vienai, pieliets ar sudrabainu mēnessgaismu,un pļava ietinusies zemā, biezā, zilganā miglā. neaprakstāms skaistums. skrejceļa otrā galā tālumā parādījās mašīna un es ar visu riteni iespruku garajā zālē. apsēdos, pazudu, izņēmu no somas tēju. ilgi, ilgi skatījos tumšajās debesīs un klausījos, kā tālumā rej suņi un klaigā pīles.
kluss, laimīgs, pilnīgs m i e r i ņ š.

nevajag par nākotni uztraukties, viņa nekur nepazudīs. viņa tāpat pienāks.
tāpēc dažreiz no satraukšanās vajag paņemt brīvdienu.
_______
un tiem, kam zvaigžņu pietrūka, iesaku šo pa visu ekrānu

šonakt biju vietā, kur lidmašīnas zemu pār galvu lido. baltās, spožās gaismas lēnām tuvojas un tad pēkšņi strauji sāk aug lielākas - īsu mirkli liekas, ka ieradusies dzīvība no citas planētas un spilgto gaismu kūlis tūliņ, tūliņ paraus tevi līdzi. nākamajā mirklī tu stāvi zem dārdošiem spārniem, kas nogrand tev pāri, atstājot aiz sevis gaisā skaļas švīkas, kas vēl 20 sekundes skrāpējas ausīs, un tu dzirdi, kā plīst debesis. ar klusinātu, stieptu pērkonu lidmašīna aizslīd pār simtiem baltu lukturu izgaismotu skrejceļu un lēnām pieplok pie zemes. starp zvaigžņu miljardiem jau mirgo nākamā, kas tuvojas. un tā ik pēc dažām minūtēm īsu mirkli liekas, ka kāds ir atlidojis tev pakaļ un spilgto gaismu kūlis tūliņ, tūliņ paraus tevi līdzi, bet pār galvu atkal nogrand spārni un tu stāvi kā stāvējis turpat pļavas vidū, kas atkal ir iegrimusi tumsā, un mazliet vīlies tikai klausies, kā švīkstot vēl brīdi plīst debesis. liekas, ka tā skaņa arī tevi kā ar žiletēm nemanāmi sagriež krustu šķērsu, un brīnies, kā vēl neesi sabrucis un izkaisīts sīkos gabaliņos pa zemi.

auksta, skaidra rudens nakts, mēs skraidījām uz riņķi un īsu brīdi spēlējām sunīšus, lai sasildītos. klusējām, smējāmies un atkal klusējām.

jo dienas jo mazāk liekas, ka visu pašai varēt ir forši. nu, ir jau savā ziņā smieklīgi, ja kāds paziņa piezvana pajautāt, kā salīmēt cauru kameru, vai bārdains kolēģis palūdz pielikt velosipēda lampiņu vai ieeļļot ķēdi, bet vakar, staipot pa kāpnēm augšā un lejā dīvānus u.c. mēbeles, es beidzot sajutos nožēlojami. no vienas puses rēcīgi dažkārt patēlot dzelzs dūdiņu, no otras - nafig. ja redzētu no malas kādu meiteni stiepjam dīvānu, man tas droši vien liktos dīvaini.
tomēr es progresēju - nu jau ir vismaz divi cilvēki, no kuriem es ne tikai esmu iemācījusies pieņemt palīdzību, es pat spēju to palūgt! vakar gan tikai viens bija sasniedzamā attālumā.

un ir vismaz viens iemesls, kura dēļ bija vērts staipīt dīvānu savām rokām. vakarnakt lija lietus. ap pusnakti abi ar Viesturu nesām ārā pēdējo dīvāna fragmentu un, kamēr viņš rakās kabatā pēc mašīnas atslēgas, nolikām to [Lāčplēša] ielas malā. un kā tu tāds noguris neapsēdīsies uz dīvāna? tā mēs labu brīdi nosēdējām uz tumšās, laternu dzeltenās gaismas piespīdētās ielas vasaras nakts siltajā lietū, klusējām un skatījāmies, kā garām pa blakus joslu aizbrauc pa vientuļai mašīnai.

lūk, vienkāršs piemērs tam, ko es domāju, kad saku - life is all about having fun. ir labi spēt strādāt daudz, ātri, smagi, produktīvi utt., bet tā ir māksla brīžiem pacelt galvu, ievilkt elpu un pamanīt, novērtēt un izbaudīt neparastu mirkli.