šonakt biju vietā, kur lidmašīnas zemu pār galvu lido. baltās, spožās gaismas lēnām tuvojas un tad pēkšņi strauji sāk aug lielākas - īsu mirkli liekas, ka ieradusies dzīvība no citas planētas un spilgto gaismu kūlis tūliņ, tūliņ paraus tevi līdzi. nākamajā mirklī tu stāvi zem dārdošiem spārniem, kas nogrand tev pāri, atstājot aiz sevis gaisā skaļas švīkas, kas vēl 20 sekundes skrāpējas ausīs, un tu dzirdi, kā plīst debesis. ar klusinātu, stieptu pērkonu lidmašīna aizslīd pār simtiem baltu lukturu izgaismotu skrejceļu un lēnām pieplok pie zemes. starp zvaigžņu miljardiem jau mirgo nākamā, kas tuvojas. un tā ik pēc dažām minūtēm īsu mirkli liekas, ka kāds ir atlidojis tev pakaļ un spilgto gaismu kūlis tūliņ, tūliņ paraus tevi līdzi, bet pār galvu atkal nogrand spārni un tu stāvi kā stāvējis turpat pļavas vidū, kas atkal ir iegrimusi tumsā, un mazliet vīlies tikai klausies, kā švīkstot vēl brīdi plīst debesis. liekas, ka tā skaņa arī tevi kā ar žiletēm nemanāmi sagriež krustu šķērsu, un brīnies, kā vēl neesi sabrucis un izkaisīts sīkos gabaliņos pa zemi.

auksta, skaidra rudens nakts, mēs skraidījām uz riņķi un īsu brīdi spēlējām sunīšus, lai sasildītos. klusējām, smējāmies un atkal klusējām.