Kōvid deviņpadsmitais, tu jau ar vīrusu iekriti uz žhīdu meliem, kas tev liek domāt, ka šajā jautājumā būs savādāk.

aizveru acis un atkal esmu uz ceļa, un piepeši asajā līkumā pazūd asfalts, ir tikai ledus, mēģinu bremzēt ar motoru, braucam taisni grāvī, metu riņķī, braucam uz pretējo grāvi, griežos prom, bremzēju, apstājamies grāvja malā. klusums. blakussēdētājs sāk smieties. esot bijis episki. aizmugure turpina klusēt. atlikušos 20km slīdam uz 20km/h klusumā.

Lidojam ar airbaltic pirmo reizi nemot lidzi ari kalnu sleposanas ekipejumu. Man tas slepes un zabaki savas somas vel kautka ipasji ir jaasapako, lai otra gala sanemtu nesalauztas un nesaskrapetas? Slepju soma aplam plana - tiit salles apkart, vai ka?

Lidz sim ar auto sleposhanas inventars vests, pilnigi jauna pieredze sogad planota

Grasāmies ar vienu čali noslēgt derības, kurš līdz Jāņiem dabūs labāku fizisko formu, bet esam stipri atšķirīgi. Man ir liekais svars un kusls ķermenis, viņš arī gribētu kādus 10 kg speķīša nomest (pārējais ir lieli uzkačāti muskuļi). Katram ir savs ideālais sasniedzamais svars, kuru nu kurš pats uzskata par ideālu.
Kā mums saprast to, kuram būs lielāki sasniegumi, ja izejas līmenis un vajadzības ir tik dažādas? Kā saprast progresa līmeni attiecībā vienam pret otru?

Aizvakar atlaida depris.

Kopš iepriekšējā ieraksta "Depris" 2024-10-09 13:18:00 dzēru ripas, kuras izrakstīja psihiatrs. Divi mēneši pagāja...

Un aizvakar -- grūti pat tieši paskaidrot, kas mainījās, bet kaut kā kļuva atkal normāli, pat labi! Darīju lietas. Un vakar. Šodien arī daru. Ne daudz, bet vairāk nekā neko.

Protams, feispalmoju par to, kā pats sevi mēģināju piespiest un motivēt un nez ko vēl darīt un pārmetu sev pirms atlaida. Analoģijās runājot -- ar salauztu kāju nenoskriesi maratonu. Bet kustēties, protams, vajag. Bet skriet nevajag, nevajag pārmest sev par to, ka nevar ar salauztu kāju paskriet. Nevajag nevis tāpēc, ka nevajag, bet tāpēc, ka tāda pašpārmešana nav produktīva, neko nedod.

gada tumšākajās dienās esmu noķērusi jau 36 putnus. sen neko tik priecīgu neesmu darījusi. gaidu rītu, gaidu pavasari. ja jums arī vajag iemeslu dzīvot, cornwell university merlin bird app

nu tā jau viņš ir, tagad katrs pats sev salavecis

beidzot gaumīgi leitesti. vienīgais, kas mani nebeidz izbrīnīt - tie Ziemassvētki katru gadu sākas arvien ātrāk un ātrāk, ne?

šodien pusdienlaikā staigāju pa promenādi, klausījos putnus, skatījos uz kalniem saulē, gandrīz priecīgi. kamēr biju uz brīdi veikalā, turpat blakus uz ielas 6-7 reizes šāva, cilvēki bija mazliet apjukuši, bet citādi viss turpinājās, tikai bezpajumtnieka suns vēl kādu brīdi bija sabijies. veikala apsargs (smagi bruņots, te visur tādi) ieteica doties mājup. prasīju, vai tas ir tā normāli, nu jā, diezgan. šoreiz pat laikam visi dzīvi. pirms pāris dienām bija kārtējā mass shooting, vairāki gāja bojā.
parasti vakaros staigāju pa pilsētu, jo tad ir gandrīz tukšas ielas, tikai bezpajumtnieki sarāvušies salst. šonakt nekur negribas iet, skatos uz okeānu pa logu un ļoti priviliģēti skumstu.
ļoti gribas mājās.

vienīgais, kas man te patīk, ir cilvēki un putni
ūdens, ēdiens un viss pārējais ir diezgan briesmīgi