Šonakt bija tāds bezmiegs, ka likās, ka pat rokas pulksteņa sekunžu rādītājs skalda kā dzenis. Bet tā gadās pēc foršām dienām.

Joosts piektdienas draugu vakarā izpļāpājās par pārsteigumu, kas mani vakar gaidīja. Par laimi, es to palaidu gar ausīm, bet drošības labad Marsels man pavisam sajauca galvu ar jautājumu, vai man ir bail no zirgiem. Un vai man ir bail arī tad, ja es atrodos zem zirgiem...
Svētdien iekāpām mašīnā un pēdējos pārsimt metrus es godīgi sēdēju ar aizvērtām acīm. Drīkstēju tās atvērt, kad bijām apstājušies - priekšā brūnu ķieģeļu siena. "Redzēsim, vai viņa atpazīs to skaņu." Kā gan var neatpazīt motoru rūkoņu un riepu kaucienus - mēs bijām kartingu trasē! Vistiešākais bezsakars ar zirgiem - zirgspēki!
Salasījāmies desmit cilvēku komanda, iepakojāmies ķiverēs un lecām zirgiem mugurā. Man pašai likās, ka es braucu nenormāli ātri, bet visi nesās man garām gandrīz kā stāvošai. Vienīgais, ko es spēju noķert un apdzīt, bija 16gadīgais Prinss. :D Pa ceļam vēl atliek pāris reizes ar 50 km/h iestādīties apmales barjerās un priekšpēdējā/pēdējā pēdējā vieta garantēta, jo tiem verķīšiem atpakaļgaita nav paredzēta, un tad ir jāsēž pārdesmit sekundes, kamēr pieskrien staffs un izstumj atpakaļ braucamā stāvoklī. Nu, vismaz profiņi paslavēja, ka man esot pareizās trajektorijas. Bet es tik un tā biju un esmu sajūsmā - 2x15 minūtes ātruma, prieka un adrenalīna! Vispār nav joka lieta tādos ātrumos grozīt stūri, vajag pamatīgu krampi. Šodien sāp rociņas, spranda un mugura. :)

Starts:

Here i come!


Vēlāk puiši mūs aizveda lidināt kaita pūķus, bet vējš mūs īpaši nelutināja, tāpēc prieciņi bija diezgan īsi, bet arī tas bija forši.

Un visforšākais bija tas, ka māšele veselas divas dienas bija gandrīz man vienai pašai. :)

Šorīt visi cēlāmies jau trijos, jo saldais pārītis mani nakts melnumā gādīgi aizveda līdz pat Diseldorfas lidostas durvīm ar mašīnu.

Holande ir vieta, kur ir ļoti dīvaini dzirdēt ugunsdzēsēju, policijas, ātrās palīdzības mašīnu sirēnas, jo liekas, ka tur nekas slikts nevar notikt.