Nupat man sāk likties, ka iesnas var būt nāvējošas. Nopietni.
6 lido | (p)iebilst
kaleidoskops
don't be scared, just be ready.
27 November 2010 @ 06:45 am
20 November 2010 @ 05:41 am
Time, as we know it, is a dimension we experience only in one direction.
If you mix the mash of potatoes and the sauce, you can't separate them later - it's forever. The smoke comes out of daddy's cigarettes but never goes back in. We cannot go back. That's why it's hard to choose - you have to make the right choice. As long as you don't choose, everything remains possible.
Life is a playground or nothing.
/Mr. Nobody
If you mix the mash of potatoes and the sauce, you can't separate them later - it's forever. The smoke comes out of daddy's cigarettes but never goes back in. We cannot go back. That's why it's hard to choose - you have to make the right choice. As long as you don't choose, everything remains possible.
Life is a playground or nothing.
/Mr. Nobody
18 November 2010 @ 01:04 am
Īsts latvietis dzer (daudz), dzied (vismaz pats tā domā), uzskata, ka nauda = slikti, vēl viņam ir mīksta sirds (gribas džipu un, ja banka dod, tad atteikt nevar). Īstu latvieti raksturo nemitīgas sēras par kaut ko, taču viņš nekad neteiks, ko domā un ko jūt. Dzīves moto: "Laime... kādreiz... būs..." Visām problēmām nekavējoties meklē risinājumu - kā pirmais parasti prātā iešaujas pašnāvība.
Jā, un vēl kārtīgs latvietis ir nacionālists un, kā jau kārtīgs nacionālists, ienīst krievus. Naids pret krieviem vienkārši ir neatņemama viņa identitātes daļa, tas arī viss.
Es gan neteiktu, ka lekcija "Kāpēc es mīlu krievus?" Ģertrūdes ielas teātrī būtu kaut kas nenormāli smieklīgs. Jā, tajā var arī par sevi izsmieties, bet kopumā izrāde bija līdz kaulam patiesa, un tādi kulaki uz acs brīžiem aizdod arī smagākas pārdomas.
Ir vērts aiziet paskatīties uz sevi no malas.
Starp citu, neatstājiet sveces nepieskatītas, draugi. Šovakar apdzēsu topošu ugunsgrēku brāļa svaigi izremontētajā istabā.
Jā, un vēl kārtīgs latvietis ir nacionālists un, kā jau kārtīgs nacionālists, ienīst krievus. Naids pret krieviem vienkārši ir neatņemama viņa identitātes daļa, tas arī viss.
Es gan neteiktu, ka lekcija "Kāpēc es mīlu krievus?" Ģertrūdes ielas teātrī būtu kaut kas nenormāli smieklīgs. Jā, tajā var arī par sevi izsmieties, bet kopumā izrāde bija līdz kaulam patiesa, un tādi kulaki uz acs brīžiem aizdod arī smagākas pārdomas.
Ir vērts aiziet paskatīties uz sevi no malas.
Starp citu, neatstājiet sveces nepieskatītas, draugi. Šovakar apdzēsu topošu ugunsgrēku brāļa svaigi izremontētajā istabā.
16 November 2010 @ 12:43 am
[22:41:06] sieva: tici pasakām?
[22:41:15] zane: nu, īsti nē
[22:41:42] zane: man pat skaistai realitātei ir grūti noticēt
man dažreiz gribētos par sevi domāt tikpat labi kā mani draugi par mani domā.
[22:41:15] zane: nu, īsti nē
[22:41:42] zane: man pat skaistai realitātei ir grūti noticēt
man dažreiz gribētos par sevi domāt tikpat labi kā mani draugi par mani domā.
12 November 2010 @ 01:08 pm
izlasīju kārtējo panikas pilno rakstu, par to, ka latvieši izmirs simts gadu laikā. ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs sūdzas: "Protams, tas ir grūti, protams, jaunās ģimenes ir jāatbalsta vairāk. Bet, ja tā būtu kalkulējuši mūsu vecāki, tad lielākā daļa no mums nemaz nebūtu piedzimuši!» Viņš norāda uz vēsturiskajiem apstākļiem - kariem, mēri, badu, taču, lai cik smagi, latvieši tomēr vienmēr parūpējās, lai tauta turpinātos, pat pieaugtu dzīvajā spēkā.
Lielas ģimenes ir šausmīgi foršas - nav nekā labāka, vērtīgāka un mīļāka par brāļiem un māsām, par ikdienišķiem vakariem un lieliem svētkiem visiem kopā, par lielu "aizmuguri", jo kurš gan cits atbalstīs, stāvēs un kritīs par tevi, ja ne savējie. Ir viegli kritizēt domu "Mazuli nevaram atļauties, jo jāpabeidz augstskola un jāsāk veiksmīga karjera." Bet par to, ka tieši vēsturiskie apstākļi varētu būt vainojami pie tā, ka šodien latvieši nesteidz sērijveidā dzemdēt, kaut kā viņam neienāk prātā. Es nesūdzos par to, ka man, maniem brāļiem un māsai ir bijusi sūdīga bērnība. Gāja ļoti grūti, bet bija forši un tagad ir vēl jo foršāk, BET ne sev, ne saviem bērniem es nenovēlu tādu sišanos kā plikiem pa nātrēm, kad alga jau ir iztērēta, pirms vēl tā ir ieripojusi makā un kad ir jāplēš mati izmisumā par to, kā izkulties no parādiem, kā visus palaist skolā, un par to, ka nav, ko bērnu bariņam brokastīs likt galdā, nemaz nerunājot par apģērbu, dzimšanas dienām un brīvdienām. Kad tas notiek ar pašu, ar visu var sadzīvot un tikt galā, bet tas viss iedzen pamatīgu pārliecību, ka atbildība par vairākiem maziem cilvēkiem tomēr prasa zināmu nodrošinājumu - lai būtu gan maize, gan laiks un zināšanas, ko dot jaunajai paaudzei.
Latvija ir un vēl ilgi būs tāda zeme, kurā par visu ir jācīnās pašam, un tas nemaz nav tik slikti. Taču man šķiet liels naivums cerēt, ka kādu dienu viss mainīsies un valsts atbalsts tuvākajā laikā būs tāds, ka latvietes varēs mierīgi sēdēt mājās ar bērneļu bariņu un neuztraukties par rītdienu. Neesmu domājusi par to, kāda un cik liela ģimene man pašai kādreiz varētu būt, bet es zinu, ka saviem bērniem gribu drošāku un nodrošinātāku bērnību. Kamēr pati par to nebūšu parūpējusies, dzemdēt neplānoju.
*Un vēl pārdomām intervija ar Latvijas veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju Valdi Keri. Varbūt vispirms derētu arī parūpēties, lai katru gadu veselības aprūpes zemās kvalitātes un (ne)pieejamības dēļ ik gadu nenomirst ap 9000 latviešu.
Lielas ģimenes ir šausmīgi foršas - nav nekā labāka, vērtīgāka un mīļāka par brāļiem un māsām, par ikdienišķiem vakariem un lieliem svētkiem visiem kopā, par lielu "aizmuguri", jo kurš gan cits atbalstīs, stāvēs un kritīs par tevi, ja ne savējie. Ir viegli kritizēt domu "Mazuli nevaram atļauties, jo jāpabeidz augstskola un jāsāk veiksmīga karjera." Bet par to, ka tieši vēsturiskie apstākļi varētu būt vainojami pie tā, ka šodien latvieši nesteidz sērijveidā dzemdēt, kaut kā viņam neienāk prātā. Es nesūdzos par to, ka man, maniem brāļiem un māsai ir bijusi sūdīga bērnība. Gāja ļoti grūti, bet bija forši un tagad ir vēl jo foršāk, BET ne sev, ne saviem bērniem es nenovēlu tādu sišanos kā plikiem pa nātrēm, kad alga jau ir iztērēta, pirms vēl tā ir ieripojusi makā un kad ir jāplēš mati izmisumā par to, kā izkulties no parādiem, kā visus palaist skolā, un par to, ka nav, ko bērnu bariņam brokastīs likt galdā, nemaz nerunājot par apģērbu, dzimšanas dienām un brīvdienām. Kad tas notiek ar pašu, ar visu var sadzīvot un tikt galā, bet tas viss iedzen pamatīgu pārliecību, ka atbildība par vairākiem maziem cilvēkiem tomēr prasa zināmu nodrošinājumu - lai būtu gan maize, gan laiks un zināšanas, ko dot jaunajai paaudzei.
Latvija ir un vēl ilgi būs tāda zeme, kurā par visu ir jācīnās pašam, un tas nemaz nav tik slikti. Taču man šķiet liels naivums cerēt, ka kādu dienu viss mainīsies un valsts atbalsts tuvākajā laikā būs tāds, ka latvietes varēs mierīgi sēdēt mājās ar bērneļu bariņu un neuztraukties par rītdienu. Neesmu domājusi par to, kāda un cik liela ģimene man pašai kādreiz varētu būt, bet es zinu, ka saviem bērniem gribu drošāku un nodrošinātāku bērnību. Kamēr pati par to nebūšu parūpējusies, dzemdēt neplānoju.
*Un vēl pārdomām intervija ar Latvijas veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju Valdi Keri. Varbūt vispirms derētu arī parūpēties, lai katru gadu veselības aprūpes zemās kvalitātes un (ne)pieejamības dēļ ik gadu nenomirst ap 9000 latviešu.
12 November 2010 @ 01:44 am
rudens beigsies.
redzēt, kā laime vieglām pūkām kāpj lejup no debesīm un ieskauj visu baltā maigumā.
sajust, kā sniegpārslas kūst uz smaidīgās sejas un cik mīksts kļūst katrs solis.
dzirdēt, kā sniegs gurkst zem kājām un kā tas visu pasauli apskauj neaprakstāmā mierā un klusumā.
iekrist kupenā, pikoties, smieties.
būt ziemā. būt laimīgam.
palutini acis un ausis.
sajust, kā sniegpārslas kūst uz smaidīgās sejas un cik mīksts kļūst katrs solis.
dzirdēt, kā sniegs gurkst zem kājām un kā tas visu pasauli apskauj neaprakstāmā mierā un klusumā.
iekrist kupenā, pikoties, smieties.
būt ziemā. būt laimīgam.
palutini acis un ausis.
skan:: The Cinematic Orchestra
08 November 2010 @ 11:45 am
06 November 2010 @ 07:13 pm
Kas ir jādara ar maziem kārdinājumiņiem?
Tiem ir jāļaujas.
Rezultātā man ir beidzies medus. (Izdzīvoja nepilnas 48 stundas)
Man uz galvas ir Rīga un pirkstos mūždien ieskrāpētas vagas.
Un galvā iekšā arī Rīga. Es tur arī ceļu nekam nederīgus zelta tiltus un nevienam nevajadzīgas gaismas pilis, kuras nevaru atļauties. Kredītus arī nav, kam paprasīt. Un vēl tur ir standarta maršruti pa standarta ieliņām, kur viss ir diezgan klasiski, paredzami un tīri. Tu tikai nebrauc uz Pļavniekiem vai Ziepniekkalnu, lūdzu.
Es ticu, ka šis periods ir vajadzīgs. Lai redzētu, lai saprastu, lai sakārtotu domas un izfiltrētu idejas.
Es ticu, ka šis haoss nebūs mūžīgs, vismaz ne tā, ka plosās visās frontēs vienlaikus.
Un nav gluži tā, ka man nebūtu citas iespējas kā ticēt - vēl jau vienmēr pastāv iespēja griezt vēnas, bet būsim godīgi: tas būtu tik neinteresanti. Jo trakāk iet, jo vairāk gribas dzīvot. Tīri ziņkāres pēc - lai redzētu, kas būs tālāk.
Tiem ir jāļaujas.
Rezultātā man ir beidzies medus. (Izdzīvoja nepilnas 48 stundas)
Man uz galvas ir Rīga un pirkstos mūždien ieskrāpētas vagas.
Un galvā iekšā arī Rīga. Es tur arī ceļu nekam nederīgus zelta tiltus un nevienam nevajadzīgas gaismas pilis, kuras nevaru atļauties. Kredītus arī nav, kam paprasīt. Un vēl tur ir standarta maršruti pa standarta ieliņām, kur viss ir diezgan klasiski, paredzami un tīri. Tu tikai nebrauc uz Pļavniekiem vai Ziepniekkalnu, lūdzu.
Es ticu, ka šis periods ir vajadzīgs. Lai redzētu, lai saprastu, lai sakārtotu domas un izfiltrētu idejas.
Es ticu, ka šis haoss nebūs mūžīgs, vismaz ne tā, ka plosās visās frontēs vienlaikus.
Un nav gluži tā, ka man nebūtu citas iespējas kā ticēt - vēl jau vienmēr pastāv iespēja griezt vēnas, bet būsim godīgi: tas būtu tik neinteresanti. Jo trakāk iet, jo vairāk gribas dzīvot. Tīri ziņkāres pēc - lai redzētu, kas būs tālāk.
03 November 2010 @ 02:41 am
The final forty minutes of the film will take you on an emotional roller-coaster ride that you won't be able to shake for days.
/Chris Bumbray
Noskatījos Catfish. Viņi melo par tām pēdējām 40 minūtēm - emociju karuselis sākas jau no pirmās. Par īstām emocijām, kas balstītas uz meliem, un par meliem, kas balstīti uz īstām emocijām.
Spēcīgi. To tiešām pāris dienas jāgremo.
/Chris Bumbray
Noskatījos Catfish. Viņi melo par tām pēdējām 40 minūtēm - emociju karuselis sākas jau no pirmās. Par īstām emocijām, kas balstītas uz meliem, un par meliem, kas balstīti uz īstām emocijām.
Spēcīgi. To tiešām pāris dienas jāgremo.
01 November 2010 @ 02:19 pm
optimistiskais scenārijs liecina, ka vienā jaukā dienā es ar savu attieksmi un principiem attapšos galīgā pakaļā.
pesimistiskajā scenārijā es tur atrodos jau šobrīd.
bet neaizmirsīsim, draugi, ka ar pareizo attieksmi arī pakaļā var sauli ieraudzīt.
watch the world pass you by and
...just smile and wave.
pesimistiskajā scenārijā es tur atrodos jau šobrīd.
bet neaizmirsīsim, draugi, ka ar pareizo attieksmi arī pakaļā var sauli ieraudzīt.
watch the world pass you by and
...just smile and wave.