Kad pirms diviem gadiem aizgāju uz pirmo lidošanas lekciju, lai vispār saprastu, kas ir paraplāns un kā tas darbojas, protams, tika runāts arī par rekordiem. Augstākā lidojuma rekords - 9946 (!!!) metri, kas ir 1 km augstāk, nekā Everests, - pieder polietei vārdā Ewa Wisnierska, kurai tas gandrīz maksāja dzīvību. Jau 7000 metru virs jūras līmeņa skaitās death zone - tur ir ļoti auksts un skābekļa sastāvs gaisā ir tik zems, ka organisms tērē skābekli ātrāk, nekā spēj to atjaunot elpojot. Kalnā kāpējiem parasti ir speciāls, silts apģērbs un skābekļa maskas, bet Ewa tika uzrauta gaisā parastā kombinezoniņā līdz pat stratosfēras robežai gandrīz 10 km augstumā, kur gaisa temperatūra ir zemāka par 50 grādiem zem nulles.
Brīvajā lidojumā (bez motora) augstumu parasti uzņem ar augšupejošajām siltā gaisa plūsmām, kuras ceļas augšup un veido mākoņus. Jo lielāks mākonis, jo labāks augšupceļošais siltais vējš. Lielāks augstums = lielāka iespēja nolidot lielāku attālumu. Taču ar lieliem mākoņiem ir jāuzmanās, jo nevainīgi, pūkaini gubu mākonīši var izaugt par negaisu un uzraut daudz augstāk, nekā gribētos un būtu droši. Bet sacensībās ir grūti būt prātīgam, kad gribas sasniegt labāko rezultātu. Minētā dāmīte XC (Cross-country) jeb attāluma sacensībās par zemu novērtēja risku un iekļuva negaisa mākonī. Pie 7000 metriem viņa izslēdzās, bet pēkšņi samilzusī vētra lietū un zibeņos turpināja raut viņu augšup ar ātrumu 100 km/h. Kad lidotāju rauj augšup ar ātrumu 40 m/s, nav iespējams aklimatizēties, vējš ir tik spēcīgs, ka spārns tikpat kā nav vadāms, un, jo augstāk debesīs, jo aukstāks. Vienam viņas komandas biedram paveicās izkļūt no vētras mākoņa, bet trešo lidotāju - ķīnieti He Zhongpin - gaisā nospēra zibens. Pēc altimetra rādījuma Ewa tika uzrauta 9946 m augstumā un 45 minūtes pavadīja uz stratosfēras robežas mīnus 55 grādu temperatūrā. Diezin vai kāds mirstīgais jebkad mēģinās vai spēs to atkārtot. Dīvainā kārtā viņa izdzīvoja, tiekot cauri ar apsaldētām ausīm un kāju. Sešas dienas vēlāk, atkausējusi un izžāvējusi ledū sasalušo paraplānu, viņa atkal bija atpakaļ debesīs. Tieši tik spēcīga ir lidojuma narkotika.
Part 1: Intro - Paragliding Miracle Trailer. (00:58)
Es gan te visu jau izstāstīju, bet ir vērts noskatīties visu mūviju, jo tālāk tas ir tieši tikpat interesants, skaists un neticams kā treileris. Pa daļām var noskatīties turpat Youtube. Iesaku!
Paragliding Miracle Part 2 (07:03)
Part 3 (09:57)
Part 4 (09:30)
Part 5 (08:46)
Part 6 (08:05)
Part 7 (08:55)

Visus izravēju un apjuku.
Kaut kādas klusās (p)ieķeršanās tomēr piešķir dzīvei tādu mīlīgu prieciņu, bet tagad vairs nav nekā.
Tikai brīva vieta jūsu šarmam.

Un tad vēl šis!! :D

(turpat pie lielpontifs atrasts)

Savā nodabā nodevos banālām pārdomām par to, ka bēdīgi tomēr, ka bērnus var radīt arī bez mīlestības un sanāk, ka viņi vienmēr tādi kaut kur pa kājām pinas...
Ai, ko nu tur. Tā jau bieži sanāk, ka cilvēkiem ļoti labi padodas brīnumus sačakarēt vislabākajos veidos.
Es toties atradu lielisku bildi made by lielpontifs par tiem, kas jau tagad, kad ziemiņa tik tikko sākusies, činkst pēc pavasara.
Sāku skaļi smieties.

Dzīvošana ir ilgtermiņa projekts.
No sākuma tu tiec aprīkots ar visādām drošības sistēmām, informāciju par to, kas labi un kas - slikti; ko drīkst un ko nedrīkst; kas ir pieklājīgi/pieņemami/atzīstami un kas - nē. Un kas tev būs par to, ja nebūsi labs un ērts.
Tad kādu laiku tu pavadi, mēģinot atbrīvoties no liekajiem antivīrusiem, kas automātiski ielādēti tavā cietajā diskā un traucē piekļūt aizdomīgai informācijai.
Palaid vaļīgāk skrūves un meklē jaunus gadžetus, kā palielināt motora jaudu un ātrumu.
Un, kad tu beidzot esi sapratis, kā lietas darbojas, ir jau piemeties reimatisms un jāsāk krāt koka mētelītim.

Es izslimošu tevi kā pneimoniju. Iemidzināšu ar baltām tabletēm un noslīcināšu sīrupā. Tev patiks un es elpošu atkal brīvi.

Vakarnakt ap pusnakti sapratu, ka miegs tik vienkārši rokās nedosies. Izdomāju, ka jāiet celt sniegavīru. Pajautāju, ko otra Zane par to domā, un jau pēc vienas ūdenspīpes mēs bijām ārā.
Sniegs ir pārāk pūkains, mīksts un irdens sniegavīriem, bet tāpēc vien jau mēs ar roku neatmetām. Radošais process bija smieklīgs. Virs līdzās esošās siltumtrases sniegs bija mazliet slapjāks un man izdevās uzvelt palielāku bumbu, kas virs jau salipinātās kaudzītes atgādināja milzu fallu.
To tā nevarēja atstāt, tāpēc salipinājām topošo vīru mazliet resnāku un piešķīrām sejas vaibstus.
Par to, kā evolucionēja niknais sniegavīrs, reku ( daži bilžuki: )

Dēļošanas sezonu šodien diemžēl nesanāca atklāt, bet man tāpat nav naudas. Toties man ir pāris labās karmas punkti. Gandrīz visu dienu palīdzēju staipīt mantas un mēbeles un šoferēju līdz griestiem pielādētu mašīnu pa Rīgu un superšaurām vārtrūmēm no vienas mājas uz otru, un no otras uz trešo. Pārvākšanās ir sasodīti laikietilpīgs un spēkus patērējošs process.

Vakarpusē uzspīdēja veiksme aiziet uz Ģertrūdes ielas teātra dejas izrādi "Esi ar mani". Ja godīgi, tad pirmās solo etīdes laikā es vienubrīd gandrīz aizmigu, bet par to es vainoju tikpat kā negulēto nakti. Saņēmos un vērīgi skatījos tālāk, un dejotāju kustības bez vārdiem sāka niansēti stāstīt stāstu par mīlas trīsstūri, par ilgām, haosu, spēlēm, prieku, sāpēm un svešumu. Beigās man ļoti patika, jo, kaut arī izrādē netika izrunāts neviens pats vārds, vēl ilgi pārcilāju prātā dažādas ķermeņa valodas frāzes un detaļas, kas reizēm dažādas emocijas spēj atspoguļot daudz spilgtāk kā vārdi. Apbrīnojami patiesībā, cik daudz ķermenis un kustība var izstāstīt. Ja tikai tu proti tajā klausīties.

Es labprāt tagad iemigtu, bet man raustās labais lūpu kaktiņš.

Dabiskā atlase.
(Īsfilma "Drifter")

Īstenībā man ir sajūta, ka es tomēr neesmu bijusi gana modra un esmu ļāvusi sev nodarīt pāri. Tu kā ūdens atrodi visiem mūriem kādu spraudziņu, kur izlīst cauri.