kkas labs
Es ticu pozitīvisma teorijai. Ļoti, ļoti ticu.
Es tikai nezinu, vai tāda patiešām pastāv. Tā es saucu to, ko domāju par dzīvi un cilvēkiem, un lietām, kas notiek ap tiem.
Es ticu, ka tikai caur sevi mēs varam dzīvi darīt labāku. Nē, tas nav egoisms, tā ir attieksmes maiņa. es ticu tam, ka, satiekot kādu, tas nav nejauši. Tā nav arī sakritība - tā ir nolemtība. Ar sevi un savu būtību es radu ilūziju par sevi, un manai ilūzijai "pieķeras" citi - līdzīgie, un citi tādi, kuriem nepieciešama mana ilūzija savu ilūziju īstenošanai (un kā jau liecina pats vārds "nepieciešama" - tie ir cilvēki-izmantotāji). Ja redzēšu savā dzīvē tikai sāpes un ciešanas - man apkārt būs dzīves pabērni, ja mīlēšu - cilvēki, kas mīl, un ne tikai sevi.
Ar lietām ir līdzīgi. Notiek tieši tas, ko baidamies sagaidīt. Jo mēs taču par to domājam! kā gan tam nenotikt, ja par to tik daudz domā un baidās?
Lietojiet savu enerģiju pareizi! Jūs redzēsiet, cik ļoti notiek tas, ko vēlaties!
Un smaidiet, Dieva dēļ! Tā jūs atradīsiet cilvēkus, kas prot smaidīt!
Un ne tikai smaidīt..