Inspirējoties no redzētā
"Tas bija viņas pirmais, lielais ceļojums. Viņa - pastniece no Amerikas, kas krāja naudu, lai aizvestu sevi ceļojumā. Mācījās tās zemes valodu 2 gadus jau iepriekš. Viņa bija vienpate - viņai patika būt kopā ar sevi savās domās, staigāt pa ielām un vērot.. Viņa veda sevi smalkās vakariņās, kāpa torņos viena pati.. Tikai reizēm viņu pārņēma sajūta, ka druksu tā kā žēl, ka nav kam pateikt - "cik skaisti!" Nu tāpat vien - klusu un pilnīgi nedzirdami, nav Kāds, ar ko padalīties savās emocijās."
Bet man reizēm nevajag neko, kā tikai Kādu, kam pateikt - tāpat vien, bez nekāda nodoma un negaidot atbildi - cik skaisti..cik šodiena ir atsķirīga, cik vārnas ir melnas un cik lietus ir slapjš. Vajadzība just, ka ir vēl kāds..
Nav runa par nespēju. Ir vajadzība būt. Cilvēkam būt. Dzīvot cilvēciski. Just cilvēku un justies cilvēcīgi.
Reizēm jau var iemīlēt tikai sajūtas sajūtu dēļ, un arī tas ir daudz.