Trauksme
Es sev no amerikām pasūtīju nomierinošas tabletītes, kuras mums ir ar recepti. Kaut kādā brīdī es saņemšos aiziet pie psihiatra, bet nu šīs esot basic nomierinošās, tikai te salīdzinot ar amerikām daudz dārgākas. Nu lūk, bet es cenšos būt kārtīgs pilsonis un bez iemesla nedzert. Problēma? Es nepamanu, kad man sākas trauksme. Es pēdējās dienas esmu bijusi tizla, neko nepadarīju, kaut kā jutu, ka nav, bet nelikās, ka tā jau trauksme. Tik vakar paskatījos kalendārā un ieraudzīju, ka ir pienācis ikmēneša PMS laiks. Un šorīt iedzēru tabletīti. Un tagad(!), tagad es jūtu un apzinos savu trauksmi! Tagad nav automātiskā novēršanās un laika izniekošana! Galva kaut kā skaidrāka un REDZ, kas notiek. Es nesaprotu, kā es varēju būt tāda dura, ka mācību un vienkāršiem to do darbiņiem nevarēju pieķerties! Un galvenais pietiekami ilgi nokoncentrēt uzmanību, ka eu, nav labi, ja tā paskatās, ir iemesls kāpēc es tāāāāāā prokrastinēju. Facepalm.
Es nezinu kā šo risināt. Jo, lai sāktu novērst problēmu, kaut tabletīti iedzert, ir jāpamana, ka ir problēma un kur ir iemesls. Man šķiet, ka man galvā pārāk daudz iesēdies ir "jātiek galā", kas ir domāts tā, ka sakod zobus, ignorē un darbojies tālāk it kā nekas nebūtu. Bet es nevaru padarboties tālāk un spītīgi arī neredzu, ka man ir jāpievēršas problēmas risinājumam. Jā, sajūta, ka esmu kā muša pret stiklu, kad blakus logs ir šķirbiņā pavērts. Vrb jāuzliek atgādinājums, ka nedēļu pirms paredzētā mēnešreizu datuma, atnāk ziņa, ka jāsāk dzert nomierinošie. :D
Vēl arī iekšējā darba fokusu pamainīt uz to, kas neļauj "sevi redzēt", it īpaši, kad ir trauksme. Reku jau viena pārliecība izlīdusi - jātiek galā.
-> Es drīkstu pievērsties savas problēmas risināšanai, ja es netieku galā.
-> Es ļauju sev redzēt, ja es netieku galā.
-> Man ir viss pasaules laiks risināt savas problēmas.
Un visas šīs frāzes sajūtās ir kā svaigs malks gaisa, kas nozīmē, ka tās ir ļoti aktuālas.
Akdievs, ir tiešām sajūta, ka es atkal spēju skaidri redzēt! Pēdējās dienas tādas noteikti nebija.