Piekāst visus tos vecos sabiedrības uzskatus un stereotipus par cilvēku mentālo stāvokli. Un jo īpaši piekāst tos tumsonīgos, arhajiskos un primitīvos priekšstatus, ka mentālās veselības likstas, kas liedz pildīt pienākumus, ir sekas rakstura vājumam, nepietiekamam norūdījumam un vājam gribasspēkam, ko var "izārstēt" ar sevis pārvarēšanu un sevis piespiešanu. Pats es esmu daudz mocījies ar savām likstām: trauksmes un panikas lēkmēm. Un tam pa virsu esmu "močījis" un strostējis sevi par savu vājumu un nespēju "tikt ar sevi galā", rezultātā graujot savu pašvērtību. Līdz es noskaidroju, ka manis pieredzētais ir kas daudz lielāks un nopietnāks kā tikai garlaicības un/vai neizdarības blakusproduktu, ko var kliedēt ar atgriešanos pie disciplīnas. Ka šīs sajūtas un pieredzes ir īstas un reālas (nevis manis izdomātas), daudzos gadījumos var būt iedzimtas. Un man nav pienākums tikt ar šim izpausmēm galā vai justies vainīgam par to, ka netieku ar tām galā, kā rezultātā cieš mana dzīves kvalitāte un "produktivitāte". Es nonācu pie slēdziena, ka man ir jāparūpējas pašam par sevi, jo tieši man pašam ir vislielākas iespējas to izdarīt. Maz būs citi cilvēki, kas uzklausīs un izrādīs pretīmnākšanu. Un vēl mazāk būs tie, kas sapratīs.

Es novēlu Tev (jebkuram citam) nemocīt un nevainot sevi par to, ko pieredzi un ar ko netiec galā. Atļauj sev piedzīvot to, kas ar Tevi notiek. Un parūpējies par sevi. :)

P.s. Tas, kā Tu to dari, ir pavisam cits jautājums, ko man būtu aplami un nekorekti komentēt vai sniegt kaut kādus ieteikumus. Varu tikai novēlēt Tev pašai atrast Tev pienemamākos un labākos risinājumus.