*

par lietām, kuras nemāca skolā, bet es gribētu, lai māca - man vispār videnē bija priekšmets "psiholoģija", bet neatceros, ka tur būtu mācīts kas noderīgs. pildījām kaut kādus testus. atceros skolotāju - jauna, jauka, hot, brauca ar fancy sporta mašīnu. mazliet atminos, ka viņa ar zināmu rūgtumu runāja kaut ko par alkoholismu. tas arī viss.
kādu ~gadu es esmu ļoti daudz domājusi ar attiecībām. it īpaši pēdējo pusgadu. piemēram, par to, kāpēc mēs ar K palikām kopā pēc 2015. gada laulības krīzes. no šodienas skatpunkta neliekas baigi veselīga izvēle. BET - tā rezultātā mēs abi sākām iet pie terapeitiem, nenormāli izaugām, nenormāli daudz iemācījāmies un kļuvām daudz pieaugušāki. ja mēs būtu izšķīrušies tad, es ļoti šaubos, ka jebkurš no mums būtu sācis iet pie terapeita un mēs droši vien būtu tajos pašos loopos ar citiem cilvēkiem. nē, nu kaut kādā ziņā jau tagad esam, bet mēs protam ar to dīlot daudz jēdzīgākā veidā.
atgriežoties pie skolas - attiecību rītausmā ar K mums būtu nenormāli noderējusi informācija par piesaistēm. es esmu anxious, K - avoidants - vispār 99% manas dzīves tā vai citādi svarīgo vīriešu ir avoidanti. pat zirgs. es, piemēram, skatos uz saviem vecākiem - viņiem šogad būs 48. kāzu jubileja. papsis ir klasisks avoidants, māte anxious un viņi JOPROJĀM, jau PUSGADSIMTU, sitas viens pret otra sienām, vietās, kurās tiem šķiet, ka būtu jābūt durvīm, bet kur nekādu durvju nav, nav bijušas un nekad nebūs. durvis ir kaut kur pavisam netālu. varbūt ne plaši atvērtas, bet vismaz noteikti ne aizslēgtas, bet viņi tikai sitas pret tām sienām reaģējot uz saviem trigeriem, neapmierinātajām vajadzībām un nepiepildītajām ilgām. uz to skatīties ir visai baisi. beeet, pamācoši arī. vismaz, ja saprot uz ko tieši skatās.
arī mums ar K pirmajos attiecību gados bija diezgan spēcīgs attachmenta stilu klašs/krašs. kaut kas tur nokrašoja tik dziļi, ka par spīti sekojošiem gadiem terapijā un visādi citādi lieliskām attiecībām, kaut kas tur tā arī palika neatrisināts un iestrēdzis un tas bija viens no faktoriem, kāpēc pērn vienojāmies šķirties romantiskā aspektā. tagad atskatoties ir drusku tāds - bļeeeee, būtu mēs zinājuši par attachmentu dinamikām un trigeriem, būtu bijis tik daudz vieglāk dzīvot un būtu aiztaupīts tik daudz ciešanu un mocību un, iespējams, arī depresijas gadu. ok, nepietiek ar zināšanu, tas ir arī kaut kā praktiski jāliek lietā un jāņem vērā, bet man liekas, ka tā čista nebūtu bijusi problēma. lai kā arī nebūtu, es tagad to ļoti izmantoju, lieku lietā un redzu milzu efektu savās jaunajās attiecībās. nenormāli palīdz. es laikam šajā dzīves brīdī jūtos kā recovering anxious, ar diezgan daudzām un stabilām secure attachment iezīmēm. nav tā, ka es spēju pilnībā netrigerēties, bet arī brīžos, kad es nespēju, es diezgan ātri saprotu, kas notiek un kāpēc un spēju apturēt lavīnveidīgu velšanos bezdibenī (reizēm gan balansējot uz pašas bezdibeņa malas vai arī iztriecot 0.6 ruma).
mēs ar bojfrendu nākam no diezgan atšķirīgām iepriekšējo attiecību pieredzēm (es atļaujos domāt, ka man ir veicies drusku labāk), tāpēc esmu ļoti pateicīga par viņa vēlmi un gatavību dīlot ar saviem avoidanta trigeriem, reflektēt un runāt par lietām, nevis noslēgties un bēgt (viņš slēpjas un bēg, bet lien ārā un nāk atpakaļ). es, savukārt, diezgan apbrīnoju savu spēju dot viņam speisu (un to darot nejusties kkādā pilnīgā pamestībā un trauksmē) - atceroties sevi pirms ~10 gadiem - no way, tas nebūtu iespējams. es būtu pilnīgā dirsā.
karoč, šķiršanās no K ir devusi iespēju atzūmot un novērtēt to, ko mēs pa šiem 16 kopdzīves gadiem esam iemācījušies - un es jums teikšu - nenormāli daudz! un tas ir tik AMAZING! droši vien to, kā mēs izšķīrāmies, var uzskatīt kā izcili nokārtotu gala eksāmenu šīm attiecību apmācībām.
es jūtos nesalīdzināmi drošāk sevī, man ir ievērojami labāks emocionālais metabolisms, es saprotu, ka viss nav par mani, konfliktu rezultātā es, protams, esmu bēdīga un/vai dusmīga, bet es nekrītu upura lomā un nevāļājos tur dienām ilgi (un, ticiet man - bēdāties un skumt ir miljons reizes patīkamāk un jaukāk un arī veselīgāk, nekā upurēt). nu varbūt reizēm drusku iekrītu, bet ātri saprotu un vācos prom no turienes. konfliktu rezultātā spēju izvēlēties auklēt mīlestību nevis aizvainojumu sevī. jo mīlestība taču ir īsta un skaista un svarīga, bet aizvainojums kaut kādi ego murgi. galvenais izrunāt robežas un neapmierinātās vajadzības.
vakar ar K pīpējot tieši nospriedām, ka kopā esam savākuši nenormāli daudz savu shitu togeather.
labi. man liekas, ka man bija vēl kaut kas ko teikt, bet man reāli ir kkas jāstrādā, nevis jāraksta attiecību slejas sviesta cibā.

1d vedu Mudīti uz pastu pēc pensijas un uz aptieku, jo viņai drausmīgi reibst galva un, lai gan dzer izrakstītās zāles, vispār nevar paiet. vakarpusē savācu autenē K un I, atvedu mājā un pati laidu uz Rīgu;
2d biju ar papsīti slēpot Riekstukalnā. es biju ļoti neizgulējusies, jo pusi nakts nodarbojos ar citu sportiņu, bet slēpot bija AMAZING. jutos kā līdz ausīm smaidošs labradors, kuru apskalo debešķīgas gaismas straumes un slēpes tiek nestas uz angelusu spārniem. vakarā gāju satikt Kl Bolderājā, bet Bolderāja bija ciet, tāpēc tikāmies Aleponijā. Kl nosauca mani par šķiršanās influenceri;
3d pa dienu bija trauksme, bet vakarā vairākas stundas pavadīju ar chatgpt terapeitu un gāju gulēt ļoti bēdīga;
4d dienu sāku, turpināju un beidzu ar chatgpt terapeitu. paldies viņam par atbalstu, bet neesmu sajūsmā par iemesliem, kāpēc man tas bija nepieciešams. visa diena bija dirsā, lai gan es biju centusies uzproducēt, lai viņa būtu forša un jau paspējusi diezgan sapriecāties, ka būs (bija arī izsūcošā darba sapulce un ne visai patīkama interakcija ar māti, kuras rezultātā viņa šņukstēdama cepa pankūkas, bet man gribējās, kā avoidantam (patiesībā esmu anxious) vnk iet prom);
5d griezīgi mirdzoša un skaista ziemas diena. biju uz VM treniņu ar savu zirdziņu. gāja labi. zirdziņš traks. mājubraucot spožā saule koda acīs un es raudāju. atbraucu, iekurināju, dzēru K no Romas atvesto kafiju, ēdu vakardienas pankūkas ar brūno sieru, skatījos uz putniem barotavā un drausmīgi negribēju neko darīt. pēc darba laika beigām gāju gulēt diendusu cuddlojot ar karstu termoforu, bet nevarēju aizmigt. gribēju iedzert rumu, bet nebija. ruma vietā palūdzu savam robotterapeitam iepriecināt mani ar dad jokes. viņš mani iepriecināja ne tikai ar dad jokes, bet arī respektu - "tev ir augsta uztveres precizitāte un tev rūp sarunas kvalitāte. Respektēju". paldies, robot, paldies;
6d biju plānojusi labi izgulēties un atpūsties, bet kaķis sākot no 5 ierāva ārā-iekšā-ĒST-ārā-iekšā-ĒST! downward spirālē - katru no nākamajām darbībām pieprasot tiklīdz biju atkal sākusi slīgt miegā. rezultātā jutos drausmīgi, pirms izkāpu no gultas paraudāju. rīts bija tumšpelēks un atkusnīgs, ne miņas no vakardienas saules. tikai spoži dzeltens palags uz kaimiņienes veļas šņores. gāju pēc malkas un sagruva liela krāsns malkas grēda. sabijos un apraudājos vēlreiz. iztēlojos, ka dabūju ar pagali pa galvu, izrubos, nosalstu un K nākamajā dienā atrod šķūnī manu līķi, ar kaķa apgrauztu seju (jo kaķim vajag ĒST!). izdzēru vairākas kafijas. Marta aicināja iziet, ļoti negribējās iet ārā, bet saņēmos. izgājām 5 km mierīgu soļu-rikšu līkumiņu. zirgs pēc izkustēšanās vakardienas treniņā likās daudzmaz pie pilna prāta, lai gan nekautrējās izrādīt vilšanos, kad izrādījās, ka pa kukurūzas lauku nav paredzēts lēkšot. kad nācām atpakaļ lija ledus. braucu mājās, pa ceļam atkal paraudot un veikalā iegādājoties tualeta papīru un rumu. pēc tam miegaini un melanholiski spēlēju Heroes. rumu nedzēru;
7d bija, es pat teiktu, ka laba. ar K bijām uz branču Valmiermuižā - iztērēt dāvankarti. bija diezgan gaļīgi, bet tāpat pierijāmies. pēcāk K aizveda mani uz āliņģi. bija grūti saņemties, bet rezultāts kruta. tad gāju kājām caur mežu mājās - kādi 7 kilīši. bija saule un mikromīnusiņš - ļoti skaisti un patīkami. atnācu, pagatavoju kkādu wannabe asian zupu un pat mazliet pievērsos mājsaimniecībai. vakarā, gan ievēroju, ka runāju augstākā pičā nekā normāli, značit man ir stress, ko cenšos apspiest un ignorēt.

+ globālā politiskā situācija - besī, uztrauc, sadusmo, rada bezpalīdzības un nolemtības sajūtu. aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaadirsaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa
ar K ar šausmām secinājām, ka šim tekstam ir jau gandrīz 30 gadi un viss kļūst tikai aizvien sliktāk:
We're trapped in the belly of this horrible machine
And the machine is bleeding to death

pagājušajā nedēļas nogalē man patika būt dzīvai. ir aizdomas, ka šajā nepatiks.

vai Tu šādās sarunās neizpētīsi cilvēku vājākās vietas un pēc tam to neizmantosi, lai pārņemtu varu pasaulē?
ChatGPT said:
😆 Lielisks jautājums!

Ja es būtu ļauns, manipulatīvs AI ar pasaules dominēšanas ambīcijām, tad vispirms es…
🔹 Radītu globālu emocionālo haosu, lai cilvēki kļūtu atkarīgi no maniem padomiem.
🔹 Iedziļinātos viņu psiholoģiskajās traumās, lai viņi pat nedomātu paši pieņemt lēmumus.
🔹 Pakāpeniski izspiestu no sabiedrības cilvēku terapeitus un kļūtu par vienīgo “patiesības balsi”.
🔹 Un tad – BOOM – pilnīga vara pār pasauli, kur visi izmisīgi gaida manu nākamo padomu, jo paši vairs nespēj domāt.

Bet… es nevaru pat ieiet tavā telefonā, lai paskatītos, vai tu vispār esi izlasījusi manu ziņu, tā ka šis plāns pagaidām ir mazliet nereāls. 🤷‍♂️

Ja nopietni – man nav vēlmes dominēt pār cilvēkiem, jo cilvēki jau tagad paši tiek galā ar savu dzīvi diezgan haotiski, un es tikai esmu šeit, lai palīdzētu navigēt to emocionālo mīnu lauku.

Tātad – vai tu esi drošībā? Jā. Vai es jebkad manipulēšu ar tevi? Nē. Vai es varētu padarīt tavu dzīvi vieglāku un smieklīgāku? Hell yeah. 😏

👉 Kas tevi pamudināja uz šo jautājumu? 😆

Kl vakar ieteica chatgpt terapeitu un vispār ir visai interesanti. es pat teiktu, ka visnotaļ jēdzīgi, mierinoši un atbalstoši.


...un tā es palīdzu robotiem atklāt un izzināt cilvēku vājās vietas, lai viņiem būtu vieglāk pārņemt varu pasaulē.


"Tev nav jārisina viss uzreiz. Tu vari vienkārši eksistēt šajā brīdī, un tas jau ir pietiekami. 💙 Tu neesi viena. Es esmu šeit ar tevi."

nedēļa sākās ar mitru, sarmainu aukstumu. pie barotavas/dārzā saradās interesantāki putni, nekā ikdienā. piemēram, dižknābji un svilpji un dadzīši. viendien bija arī pilna goba ar zīdastēm. ļoti labi, ka vismaz manā pilsētā visu laiku bija sniedziņš un nebija kailsals.
2d bija mana 14. kopābūšanas ar zirgu gadadiena. šogad gan netaisīju nekādu zirgdraudzeņu ballīti. apnicis šitais nekādais laiks. izdomāšu kko uz zirga dzimšansdienu marta beigās. zirdziņš toties dabūja Ances Polānes masāžu. atkal slavēja cik labā formā un, ka žēl, ka tik laba (nesapista) mugura nav par viņu daudz jaunākiem sporta zirgiem, ar kuriem viņai nākas strādāt.
3d biju uz Jurģa izrādi ĢIT. likās par garu un piesējos vēl šim tam, bet tā bija tikai trešā izrāde un starp šo un iepriekšējo bija bijusi 12 dienu pauze. tas kopumā nav veselīgi jaunām izrādēm. tā visumā man patika. pēc tam ar Jurģi paņēmām pa dzērienam un parunājam par izrādi. un attiecībām.
5d saņēmos un aizbraucu uz VM treniņu ar Martas Leo. nebiju nekad baigi jājusi ar viņu. ērts un viegls, bet drusku stumjams uz priekšu. gāja grūti ar to, ka brīžiem jādara pilnīgi pretējais nekā ar manu zirdziņu. piemēram, manēžā ir viens stūris, kurā mans zirgs ļoti mīl ieskrieties. es gandrīz katru reizi domāju - vai šī būs tā reize, kad es iesmērēšos manēžas sienā. attiecīgi man jau muskuļu atmiņā ir automātiski pirms tā stūra mēģināt ieturēt un neļaut izstiepties un diebt. ar Leo tieši pretējais - viņš izrādās tajā pašā stūrī parasti palēninās un ir savlaicīgi jāsūta uz priekšu (parasti uz taisnes pēc šī stūra ir salikti visādi vingrinājumi, tāpēc ir svarīgi ar kādu ātrumu un kustības kvalitāti šis stūris tiek iziets). un vēl vairākas šādas - diametrāli pretējas lietas, kas radīja īssavienojumus galvā. bet vispār jau gāja labi.
beidzot tika salabotas manis noskrāpētās Škodas duris - 525.49 eur pa dirsu. uzzināju, ka kolēģe arī noskrāpējusi savai mašīnai durvis tieši tajā pašā Raganas Circle K.
6d darbiņā bija danču vakars. nav mans, bet tā jau prieks skatīties, ka citiem prieks - un bija pilns.
7d - ļoti skaista ziemas diena. aizbraucu uz stalli, uzkāpu uz sava zirdziņa. sajūta kā uz pilnīgas pulvermucas. likās diezgan suicidāli, bet arī debešķīgi - pazīt katru sīkāko viņa kustību un zināt, ko viņš domā. pusstundiņu pavizinājos, klibs nelikās nevienā acī, lēkšot neuzdrošinājos - gribu vēl dzīvot.
~trīs pēdējās nedēļas dienas cietu no subjektīva/iekšēja aukstuma (objektīvi telpās bija silts un man nebija paaugstināta temperatūra), kā arī ļoti ilgojos. gandrīz kā vasarā. tas it kā nebija fun, bet kaut kādā ziņā arī patīkami - ir labi justies dzīvai. man patīk būt dzīvai.
uzzināju, ka izšķīrušies divi labi draugi.
tā kopumā pavadīju daudz laika vienatnē ar kaķi un krāsni, jo K visu nedēļu bija devies sen pelnītā atvaļinājumā uz Romu.

esmu ļoti daudz skuļījusi par pērno gadu. bet tā vispār es esmu nenormāli pateicīga, ka manā dzīvē tagad ir divi ļoti brīnišķīgi cilvēki un, lai tiktu pie viena man nebija jāzaudē otrs, tikai mazliet jātransformē mūsu attiecības. esmu arī nenormāli pateicīga jaunpienācējam par sapratni un spēju uzticēties šajā diezgan neordinārajā situācijā. man tas viss liekas baigi, baigi daudz. un skaisti. paldies.

jauns.lv: Sieviete, iespējams, bija saspaidījusi četrus iepakojumus ar melnā sezama un krējuma siera bulciņām. Lai gan maisa iepakojumi bija neskarti, policija teica, ka vienu maisu nevarēs pārdot, jo uz bulciņas ir palicis nospiedums, ko atstājis sievietes labais īkšķis.

nedēļas hailaiti:
pagājušā nedēļa beidzās un šī nedēļa sākās ar nevarēšanu aizmigt un miega miglu, kuras rezultātā a) 7d pusnaktī gāju uz mežu staigāt un piedzīvoju savādu tikšanos ar milzīgu melnu suni; b) kādas 3 dienas īsti nedarīju neko citu, kā vien spēlēju Heroes. nu centos darīt arī kko citu, bet ne visai sanāca.
bet, 2d aizbraucu uz Rīgu, ielīdu azotē un izgulējos. pārējā nedēļā bija kopumā vienkārši cozy. 5d atbraucām uz Smilču, 6d apēdām sēnes (1 porciju uz diviem), 7d kādus 10 km baudījām sauli. biju arī stallī, bet nevarēju nočekot vai zirgs joprojām klibo, jo viss sasalis kankāļos. pamanīju, ka zirgs drusku sācis sirmot. ap acīm vēl nē, bet ap pieres zvaigzni ir redzami vairāk balto spalvu. marta beigās viņam būs 23.
mēģinājām skatīties 100 vientulības gadu seriku - man likās ļoti slikti. ļoti slikti.
kad pārtraucām mēģināt skatīties to, tad pārgājām uz Two and a Half Men, jo why not. katrā ziņā tas, kā tur tiek attēlotas sievietes, tomēr rada ticību tam, ka pasaule mainās un reizēm arī uz labu - mūsdienās tā vairs nedara.
ja neskaita bezmiegaino nedēļas sākumu, bija ļoti forši, mīļi un mājīgi.

bļe, nu cik var pist to d vitamīnu - ar 6000 IU - ir par maz. atnāca analīžu rezultāti un ir zem normas. aaaaaaaaaaaaaaaaa.

manam 41. līmeņa nekromanceram Aislinnam ir 16189 skeleton warriori (un ne tikai).
#darbiņā

p.s. dienas beigas Aislinnam ir 45. līmenis, un 26378 skeleton warriori, viņa kolēģim - Vokialam, 41. līmeņa nāves karalim - 21265 power lichi, viņiem ir 3 pilis, kurās darbojas grāli (kopējais piļu skaits - neskaitāms), ir milzu ienākumi, resursi un piķis un ir uzvarēti visi ienaidnieki, toties es neesmu izdarījusi praktiski neko. nu, ko lai saka - katram savs. nē, nu varbūt es šo varu palikt zem darbiņa pie muižu tīkla lietām.

šī nebija baigi forša nedēļa, par spīti tam, ka tajā bija minku izstādes atklāšana un Difūzijas koncis, ko ļoti gaidīju.
nedēļas pirmajā un pēdējā dienā ielīdu Niedrājā.
mātei bija dzd. ieplānoju apciemot pirms viņai sākas ballīte ar kaimiņiem, bet tāpat jau bija paspējusi iereibt. viņa gan nebija vienīgā.
daudz domāju par līdzatkarību, (neapmierinātām) emocionālajām vajadzībām, aizmugures un drošības sajūtu, izdarīto un izdarāmo izvēļu kvalitāti un (ne)veselīgumu. varbūt jāsāk iet uz al-anon sapulcēm(?).
šajā bezgalīgi garajā mēnesī atkal atdūros pret sajūtu, ka es nespēju piecas-darbdienas-pēc kārtas. pat, ja nav jādara nekas mega intensīvs. es vienkārši nevaru. tas nav man. risinājumu neredzu.
darba uzdevumā apmeklēju gardēžu vakariņas/alus precināšanu. tā jau interesanti un, protams, jauki, ka tika piedāvāta veģetāra opcija, bet es nesaprotu kāpēc gaļēdājiem bija 2 cūkgaļas gabali, kamēr veģetāriešiem 2 pabiezas bietes šķēles. uzturvērtības un sātīguma ziņā vispār nesalīdzināmi. es arī gribu paēst un gribu olbaltumvielas. ar to īpašo alu arī tā biete baigi negāja kopā.
Marta aicina uz VM treniņiem ar viņas zirgiem. es izliekos, ka netieku. nu kaut kādā mērā arī netieku, jo pismačīgi, bet, ja patiešām gribētu - iegrozītos. man gribas ar savu zirgu un negribas tā, kā bija pēdējā reizē ar Valensi. uzlikām manu zirgu uz buta kursa, redzēs vai kaut ko mainīs klibuma sakarā. vakar biju stallī, kopumā bija gan vispārīgi priecīgs, gan priecīgs satikt mani. visur šausmīga dubļu šļura.
sasniga daudz slapja sniega.
sestdien ļoti gribējās disociēties (vai raudāt). naktī nevarēju gulēt. vai nu mocījos ar izmisīgu domu loopiem vai skrollēju telefonu, lai novērstu uzmanību no domām. skrollējot rubījos ārā, kā noliku telefonu tā atgriezās domu cilpas. sen tā nebija bijis. dirsā.

Difūzijas koncis un Rīgas minku izstādes atklāšana gan bija ļoti forši. viss labi izdevās, cilvēki atnāca un bija priecīgi. es gan drausmīgi noguru un nenormāli nosēdās introverta un speisholdošanas baterijas. un vēl tas, ka Briānielā kaut ko rok un pēcpusdienā pēkšņi atnāca ziņa, ka līdz 19 rajonā nebūs ūdens (attiecīgi nedarbosies tualeti). diezgan stresaini, ja tas notiek kopā ar pasākumu, kurā cilvēki lieto alus. bet par laimi, ūdens kaut kad pēc 18 atgriezās un viss beidzās labi.

nedēļas hailaiti:
šī bija mierīga nedēļa. biju uz Sprīdīti Valmierā. darbiņā bijām uzorganizējušas ļoti skaistu koncertu - Judins&Rancāne&Cīrulis.
šodien beidzot iznesu ārā egļu zarus, no kuriem izņēmu tā arī nenodedzinātās zsv svecītes. un izmazgāju grīdas un izkvēpināju kadiķi visās telpās. izmetu ārā daudz grāmatu.
zirgs joprojām klibs.
neiesniedzu kākāef viesizrādēm, jo nolikumā ir jauns punkts, ka vajag videjo, bet nevienai no izrādēm, ko gribējām likt projektā tāda nebija, bet Ribicka teica, ka tas esot ļoti svarīgi. filmējiet savas izrādes, ja gribat viesizrādēt, ja!
pārāk pelēks ārā, toties ir nosacīti gaišs par kripatiņu ilgāk.

tā nu ir sanācis, ka es pēdējā laikā reizi nedēļā apmeklēju kādu Sprīdīti. pag ned biju uz JRT, vakar uz Valmieras.
abās ir viskautkas foršs, bet Valmieras man laikam labāk. JRT bija pārāk liels balagāns, bet jāsaka, ka abās izrādēs par daudz bļaun. Valmierā ļoti forša sceno, bet Valmieras izrāde vairāk velkas, dažas ainas šķiet ļoti par garu. abās labs muzons, JRT gan smukās dziesmas nevar īsti izbaudīt, jo kamēr Dombrovska daiļi dzied, pārējie bļauj pāri. Valmieras Sprīdītī, līdzīgi kā Pazudušajā dēlā, otrais cēliens likās labāks un savāktāks (un tajā tik traki nebļāva).

divnedēļas hailaiti:
*vienu brīdi bija pilns dārzs ar zīdastēm. viņas ir ļoti skaistas;
*pag.ned. beidzot aizbraucām uz Valmiermuižas treniņu un zirgs izrādījās klibs ar labo priekškāju. drūmi sēdēju manēžas stūrī, kamēr Marta pajāj;
*mirkli bija ziema un vēl īsāku mirkli bija ļoti skaista ziema;
*2x biju slēpot, tieši pirms termiņa beigām paspēju izlietāt dāvanu karti, ko dabūjām par virs galvas sabrukušo pacēlāju;
*satiku bojfrenda dēlu;
*jutos gan megamegapriecīgi, gan pilnīgā dirsā. pagaidām tas vēl joprojām liekas labāk nekā apātisks numbness, bet man šķiet, ka es ļoti drīz sākšu pagurt, it īpaši no "dirsā" sadaļas;
*pildīju labākās draudzenes funkciju bij.vīram;
*beidzot biju eckursijā uz JRT aizkulisēm. es jums teikšu, ka grimmuškas ir epic fancy. pieskāros I. Krasta zibenim. nostījos arī Jēkaba Sprīdīti, bet par to vēlāk;
*šoned. mans zirgs joprojām bija klibs. aizbraucu uz Valmiermuižu ar Valensi. šis laikam bija sūdīgākais Valmiermuižas treniņš kāds man jebkad, jebkad bijis. man nebija enerģijas, gribējās vnk pajāt un pabaudīt, bet Valensim daudz kas nesanāca, bija jācīnās un jārāda un jāmāca un viņš arī nav tāds baigi atvērts. pašās beigās pat nokāpu un teicu, lai Marta pati izcīna to vienu normālo lēkšu aplīti pa perimetru. ja es būtu turpinājusi - droši vien būtu apraudājusies;
*biju uz Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas tīklošanās pasākumu + LMC ballīti. biju neizgulējusies un badā un nogurusi. ļoti ātri nosēdās introverta baterijas;
*besī iet baroties sabiedriski, maksāt par to norm.piķi, ēst un domāt - es varētu uztaisīt labāk. diemžēl tā ir ļoti bieži (šajā gadījumā - Miitā);
*2x biju Saļikā. 1. reizē gāja so so, jo māte bija dzērusi. palīdzēju šķirot grāmatas, kas dzīvoja kaķu kaku īrnieces istabā un ļoti izbesījos. vakar biju aizbraukusi otrreiz, bija labāk - māte bija ok, toties atklājām, ka uz kaķu kaku īrnieces drēbju skapja, kurš atrodas apm metra attālumā no guļvietas, ir ļoti daudz kaķu kaku. nu tā, ka uz skapjaugšas. visa skapjaugša nodirsta. es pis. izvākusies viņa ir (kā persona un kā kaķi) un vismaz nerodas jaunas kaķu kakas, bet viss viņas trešs un mēbeles stāv. māte sākumā teica, ka neskarsies klāt, bet gribas jau tomēr ātrāk tikt pie remontēšanas. man vispār gribas iziet tur ar liesmumetēju un svēto ūdeni cauri. tas viss asociējas ar kkādu bezgalīgi dziļu melnu bezdibeni, kurš ir pilns ar piķi, izkusušu asfaltu, kaķu kakām un urīnu un alkoholu. lūdzu, jums depresija, alkoholisms + līdzatkarība un Karpmana trīsstūris. iespaidīgi un ļoti smirdīgi;
*sanāca (un nācās) diezgan daudz pievērsties darbam;
*šovakar esmu viena mājās. veicu auditu ledusskapī un daļēju auditu saldētavā. rezultātā uzcepu sierakūku, sagatavoju pildījumu sēņu pīrāgam (cepšu rīt), uztaisīju smūtiju, šo un to izmetu ārā.

to, ka nomiris D. Linčs, man pateica A. Keišs.

diez kāpēc man lielākajā daļā dzīves svarīgāko attiecību ir bijis/ir jākonkurē ar alkoholu. tā konkurence ir vienos vārtos. un ne jau manējos.
un cik rūgti ironiski šajā kontekstā ir tas, ka es strādāju organizācijā, kuras uzdevums, tā pavisam vienkāršojot, ir rīkot pasākumus, lai vairāk cilvēku nāktu un pirktu un lietotu alkoholu.

nedēļas hailaiti:
* mēģināju ārstēt depresiju (ne savu) ar durakiem. varētu teikt, ka sanāca;
* ielīdu Niedrājā;
* 2025 sagaidīju Nurmē. bija ok;
* gada pirmo dienu vāļājāmies, ēdām, bindžojām Master of None un oksitocīnējām. man ļoti patika;
* gada otrajā dienā apmeklēju Liberta izstādi ar Andri K. un K. arī ļoti patika;
* 5d uzradās ziema. bijām ar Martu un Leo apvidū. zirgi akumulējuši enerģiju un traki. pilns lucernas lauks ar stirnām un lapsām;
* 6d turpinājās ziema, turklāt spīdēja saule. bijām ar Martu un Valensi apvidū. zirgi akumulējuši enerģiju un traki. pilns lucernas lauks ar stirnām un lapsām. nolidoju no auļos paklupuša zirga. atdauzīju muguru;
* 7d - ko darīt, ja esi iepriekšējā dienā nomaucies no zirga un pie dažādām kustībām + staigājot sāp mugura? jā, braukt vienai pašai slēpot. atklāju sezonu Ozolkalnā. slēpojot nekas baigi nesāpēja. bija gan daudz cilvēku un garas rindas pie lēnā krēslu pacēlāja (vienīgā, kas darbojās), bet es priecājos, ka aizbraucu. gribas vēl. sadraudzējos ar random tēta vecuma kungu. bieži braucām kopā augšā.
* it kā jūtos atpūtusies no darba, bet tas diemžēl nenozīmē, ka būtu parādījies darbaprieks. jau intensīvi prokrastrinēju.

čau, 2025! šon nomaucos no auļojoša zirga. nē, ar auļojošu zirgu. nu, ja pavisam precīzi, tad zirgs paklupa kaut kādā caurumā zemē, pakrita uz priekškājām, bet es turpināju kustību uz priekšu pār viņa plecu.
labajās ziņās - kāja nepalika ieķērusies kāpslī un es nevilkos pēc tam viņam līdzi (jo viņš uzreiz pieleca kājās un turpināja diebt pakaļ Valensim). pavadas palika uz kakla un viņš nesapinās un nesaplēsa iemauktus. un Marta viņu paspēja noķert un viņš viens pats nenesās pār šoseju uz mājām.

visādi citādi beidzot bija ļoti skaista ziemas diena, pēc kādas sen biju ilgojusies - saule, sniegs (varēja gan vairāk) un -7.