*

pārlasīju pērno saulgriežu piedzīvojumpostu un atklāju, ka tonakt esmu sapnī redzējusi pļavu, pilnu ar zirgiem. šais saulgriežos tak man bija pļava ar zirgiem!
šonakt gan sapņoju kko bezsakarīgu. par darbu un kaukādu braukšanu autobusā. ceru, ka ar nākamajiem saulgriežiem tam nebūs nekāda sakara.

Ņem, Jāniti, bēru zirgu,
Apjāj manu rudzu lauku,
Izmin smilgas, izmin lāčus,
Lai aug tīra rudzu maize.

rudzu lauks gan nebij pa ceļam, lāči arī ne, bet divi bēri zirgi un gara, burvīga izjāde pa mežu gan bij.
Radikam apvīlēti zobi, izrādās mutē pilnīgas šausmas bijušas. nu tik šausmīgas, ka visi brīnās kā viņš vispār dzīvs ir, jo ar to, kas viņam tur mutē darījies, bijis bezmaz neiespējami kko nokost un sakošļāt. un kopš šodienas mēģināšu pāriet uz beztrenžu iemauktiem - saidpulu. izmēģinājuma jājiens bij tā neko, tik sākumā zirgs likās samulsis. un likās tāds manāmi cietāk jājams, bišķi kārās tais iemauktos iekšā un staipīja riņķī. nu redzēs, gan jau kaukā iepratīsimies un sapratīsimies.

rīt piespiedu brīvprātīgā kārtā jābrauc ar maniem vecākiem pie Kārļa vecākiem uz Saldu. pagaidām liekas, ka būs diezgan ļoti boooring, bet varbūt to es sev tikai tā iestāstu un beigās viss būs pavisam savādāk. bet es sabēdājos, kad uzzināju, ka viss notiksies nevis laukos, bet pilsētas mājā. jau iztēlojos kā no vienas, tuvākas vai tālākas kaimiņmājas, dārd tuci tuci, no otras LR2, no trešas tautasdziesmas mūsdienīgā skanējumā un visam pāri kopā savijies visu tuvākās apkārtnes cepto līķu smārds. nujā, bet nedrīkst jau tā iepriekš negatīvi noskaņoties, jā. nedrīkst, Inese, nedrīkst!

akjā, mājās braucot tak gadījās lielisks atgadījums.
braucu, logs vaļā, mati plīvo, muzons priecīgi skan, viss forši tā.
pārbrauktuve ciet, priekšā divi busiņi. stāvu, gaidu, priecājos, ka aizmugurē neviens nav, jo man joprojām bišķi raustījiens par uzsākšanu ar mazmotorGolfiņu slīpā vietā. protams, īsi pirms pārbrauktuve attaisās piebrauc kaukāds Opelis tieši pie manas pakaļas. nu tā, ka tuvāk vairs nevar. es saņemos un uzsāku ideāli, ne milimetriņu neatripojot. sākam braukt, a tie priekšējie busiņi kauko tur pēkšņi nobremzē un es savā otrajā ātrumā sāku bišķi raustīties un slāpt. bet nu ne ar kādu īpašu muļļāšanos nenodarbojos un braucu tālāk. aizmugurējais Opelis sāk nenormāli histēriski pīpināt. man vienā brīdī apnīk, izbāžu pa logu roku un parādu nepieklājīgu žestu. Opelis, neraugoties uz to, ka pretī brauc mašīnas, piebrauc blakus un sāk mani ļoti intensīvi spiest iekšā apmalē, kas atdala brauktuvi no gājēju ejas.
spieda, spieda līdz, mirkli pirms sapurnošanās ar pretimbraucošo mašīnu, panesās garām un aizbrauca.
sajūta neizsakāmi pretīga.