*

fūūū, beidzot ir sniegs!!! citādi man šis rudens asociējas ar bezgalīgiem dubļiem. pirmkārt tāpēc, ka īsi pirms sūdīgā laika sākuma, viņi izpostīja visu Raiņielu - nocirta kokus, sāka rakt grāvi, bāzt tur iekšā caurules un bērt to visu ciet. līdz ar to iela pilna ar ekskavatoriem, traķiem, smilts un šķembu čupām. kamēr tas nebija izpleties pa visu ielu, varēja vēl kaukā pa citām ielām apkārt apiet, bet nu jau labu laiku tādas iespējas vairs nav un izskatās ka tie dubļudarbi tur vilksies vēl veselu mūžību. brien tik pa pāris centimetru biezu, slapju un slidenu mālu kārtu. krutākais bij, kad viņi mainīja apgaismes stabus - vecās laternas bija noņemtas, jaunās vēl nebija uzliktas un ta vairākas dienas pēc kārtas jaklumburē pēc darba pilnīgā tumsā pa to pārrakto ielu mājās. otrkārt tāpēc, ka treniņi arī visi dubļu pielieti. neatceros, ka pagājšruden būtu bijis tik traki. un treškārt tā dubļu daudzuma, ko iekšā sanes suns pat pēc pāris minūšu izskriešanas pagalmā, dēļ. bet nu jā, nu jau ir labāk. tik tas sniegs varētu kļūt mazāk slapjs un kūstošs pēc iespējas ātrāk.

vēl varu pastāstīt, ka salasījusies visko, kas slēpjas zem atslēgvārdiem sugar addiction sāku eksperimentēt. pirmie secinājumi ir tādi, ka neēdot neko, kas satur cukuru + cenšoties ēst maksimāli daudz termiski neapstrādātas vai pēc iespējas mazāk apstrādātas pārtikas (tvaicēti dārzeņi, piemēram), sajūta ir miljons reizes foršāka. gan prāts, gan ķermenis ir nesalīdzināmi mundrāki un možāki. par to pārliecinājos pēc pāris, praktiski bez cukura un ļoti svaigēdājiski pavadītām dienām, aizejot ciemos, kur saēdos saldus cepumtiņus un pēc tam vēl vakarā, darbā nespējot atteikties no kanēļmaizīšu grēdas, ko for free nolika priekšā kafejnīca. sajūtas kā diena pret nakti un skaidri var sajust to, kā apēstais atstāj iespaidu uz garastāvokli un ķermeni.
vaidzēs kaukad uztaisīt ilgāku raw vegan eksperimentu, bet tam es pagaidām esmu vēl par slinku un izlaidīgu.

gāju uz vilcienu, lai brauktu uz savu foršo nodarbību, kuru bezmaz visu dienu gaidīju. stacijā konstatēju, ka man nepietiek skaidras naudas biļetei un, līdz baņķītim vairs paspēt nevar. atlika nīgri nākt atpakaļ mājās, pa ceļam nopērkot mandarīnus, banānus, riekstus un puķukāpostu, ko gremot un iemetot aci humpenē, vai tur nav parādījies mans jaunais, foršais ziemas mantelis (nē, nav, protams).
tagad esmu sapīkusi, vīlusies un dusmīga uz sevi (būtu ieskatījusies makā pirms iešanas ārā, varētu trūkstošās naudiņas pagrābt no santīmu burciņas).

mierinu sevi, ar domu, ka, ja būtu aizbraukusi uz Rīgu, mani notriektu tramvajs, vai es nogāztos pa slidenajām stacijas tuneļa trepēm un lauztu sprandu. un labi gan, ka tā negadījās uz darbu braucot, lai arī uz nodarbību man gribējās vairāk, nekā jelkad varētu gribēties uz darbu.
vismaz pabaudīju bišķi sniegu ārīgā veidā un izdomāju, ka nevaru sagaidīt, kad sniegs būs pietiekami nopietns, lai iejūgtu Upeni kamanās un izbraukātos pa Bot.dārzu. pa šito ziemu varētu iemācīties pati jūgt un kučierēt.

paldies par uzmanību, es ļoti labi apzinos cik šis posts ir bezjēdzīgs.