dzīvsudrablapsa

Bet tas nenotiek angliski runājošā zemē. Darbība risinās pusmītiskā Āfrikā. Džīms/ Džīma, izrunā kā kuru brīdi, ir neparasts zēns, jo ēdiena vietā pārtiek no stāstiem.
Šāda ir viņa saruna ar māti:

– Es gribēt ēst, – atbildēja Džīma
– Ja stāst būt kā kokosriekst, ko nopurinat no kok, es būtu paeds. Tu tak zin, māt, ko man vajg. Šitāc es i piedzims un iru nevajnigs.
– Nevajnigs, jā, nevajnigs. Maammīc bišķīt padomās.

Es pat nesaprotu, kas tas ir latviski, kariķēts ventiš dialekts?

labākajā gadījumā pēc tā, ko lasījām bērnībā. kas protams arī ir tie simts gadus vecie stereotipi.

Nē, es nerakstīšu (kaut arī varētu būt interesanti) - tā kā droši! Būšu priecīga izlasīt.
Man tā uzreiz grūti iedomāties konkrētu avotu, kas Tev varētu palīdzēt, īpaši, ja vēlies tieši saistītu ar lit. studijām, bet, ja man vēl ienāks prātā (es arī pačekošu, kas man ir uz datora), došu ziņu. Bet principā tas ir saistīts ar atšķirīgas kultūras, etnicitātes, reliģijas utt. citādošanu un padarīšanu par "eksotisku", izejot no pozīcijas, ka rietumu kultūra ir atskaites punkts (mēs spriežam par citām kultūrām un arī tās atainojam, piemēram, mākslā, salīdzinot tās ar mums pazīstamo). Tāpat te būtisks varētu būt pieņēmums, ka sabiedrības attīstās cikliski - šāds skatījums arī ļauj pieņemt, ka, piem. afrikāņu ciltis ir "mazattīstītas, jo tās nav "sasniegušas" rietumu civilizācijas progresu (tie muļķīši, kas tur dejo, priecājas, nodarbojas ar maģiju un nestrādā :D - vulgarizēju, protams.)
Es neesmu pavisam droša, jo pati esmu lasījusi tikai vienu viņas rakstu, bet man šķiet, ka par šo ir runājusi Gajatri Spivaka.

Tas konkrētais darbs gan vairāk ir par mākslu un muzejiem no antro skatu punkta, bet man vēl ļoti patika Maruškas Svašekas grāmata, kurā viņa apgalvo, ka citas kultūras atainošanas kontekstā, autentiskumu nosaka autoritāte. (ja gribi, to varu atsūtīt).