Šāda ir viņa saruna ar māti:
– Es gribēt ēst, – atbildēja Džīma
– Ja stāst būt kā kokosriekst, ko nopurinat no kok, es būtu paeds. Tu tak zin, māt, ko man vajg. Šitāc es i piedzims un iru nevajnigs.
– Nevajnigs, jā, nevajnigs. Maammīc bišķīt padomās.
Es pat nesaprotu, kas tas ir latviski, kariķēts ventiš dialekts?