|
Janvāris 16., 2014
 | 11:24
Bet ar zinātni vs literatūru, manuprāt, ir tā,
ka gan vienā, gan otrā darbojas proporcionāli vienāds daudzums idiotu, kas producē kaut kādus idiotiskus tekstus; (uzrakstīju šito un sapratu, cik mīlīgi noformulēts, es gribēju teikt ka..) gan vienā, gan otrā paralēli visnotaļ jēdzīgiem darboņiem darbojas arī idioti, kuru proporcija ir apmēram konstanta - t.i., tieši tāpat kā literatūra var nestāvēt nekādā sakarā ar realitāti [nejaukt ar "taustāmo realitāti"], tāpat arī zinātne var nestāvēt nekādā sakarā ar realitāti, vārdsakot, būt kaut kāda huiņa, ja.
Pie tam (pateicoties idiotiem, modei, varai etc) šo uzražoto tekstu kvalitāte neatspoguļojas to popularitātē/citējamībā/prestižā.
Bet.
Zinātne ir tā uzbūvēta, ka tev gribot negribot ir jābalstās uz bijušajiem tekstiem, un, pat ja tev tie liekas kaut kāds mēsls, tev tas ir rūpīgi jāpamato; zinātne, kas pieklājīgi ignorē lielāko daļu iepriekšējo tekstu attiecīgajā jomā, nav nekāda zinātne, un, ja tu gribi būt godīgs un rakstīt par tēmu, faktiski tev jāsāk ar tādu "Latviešu mitoloģijas disciplināro vēsturi", kurā tu detalizēti izstāsti, kāpēc absolūtais vairums līdzšinējās zinātnes tavā jomā ir kaut kāda huiņa, ja [tikai, protams, zinātniski un bez lamāšanās]. Variants B: turpināt tādā pašā garā un cerēt, ka izdosies to visu huiņu, ja kaut kā iedabūt atpakaļ jēdzīgās sliedēs, pamazām pašam saindējoties ar zinātnes radīto pseidorealitāti, kura finālā pēta nevis pētījuma objektu, bet pati sevi (lai gan kas gan cits ir latviešu mitoloģijas disciplinārā vēsture, ja tā padomā).
Savukārt literatūra ir tā uzbūvēta, ka ikviens darbs, lai arī pastāv attiecībās ar citiem darbiem, tomēr nav no tiem atkarīgs; tu vari rakstīt tā, kā ir, neatvainojoties par visiem pārējiem, kas ir rakstījuši kaut kādu huiņu, ja, netaisnojoties un neskaidrojot, nemēģinot atkārtot un citēt to, kam netici un ko nesaproti.
Protams, literatūrā ir šausmīgi daudz cilvēku, kas mēģina uzrakstīt "tāpat kā tas cilvēks, kura darbi citiem patīk un man liekas baigā huiņa, ja, tātad droši vien tieši tā arī jāraksta - tur jau ir tas Kanons un Elitārisms un Māksla vai Komercija, Meinstrīms un Potenciāls Kāposts", bet tā ir viņu pašu problēma, un jebkurā brīdī var pāriet. (Vai atkal uznākt; dieszina, ka arī man regulāri ienāk prātā uzrakstīt "tāpat kā X, tikai actually labi".) Bet ar to viņi čakarē tikai paši sevi, nevis Visu Literatūru.
Nu labi, viņi čakarē arī citus tādus pašus, kas uzskata, ka viņiem ir jāraksta tā, kā citiem, pat ja tie citi raksta kaut kādu huiņu, ja, nemākulīgi imitējot to, ko paši uzskata par huiņu, ja, bet šis aspekts ir drīzāk komisks nekā traģisks.
Bet tas nav vienīgais ceļš un nekādā veidā nav pat "pieņemti pareizais" ceļš, ir pilnīgi iespējams rakstīt un izdot grāmatas, pilnībā ignorējot visu literatūru, kas tevi nesaista.
Un tamdēļ arī es izvēlos literatūru, nevis zinātni.
Atruna: "huiņa, ja" ir subjektīvs apzīmējums. :)
|
Comments:
Vaiii, paldies, ir jau izziņots? :) Es te vakar jau nelegāli lambrusco dzēru
aha, tikko viņu mājaslapā uzdūros sarakstam.
| From: | (Anonymous) |
|---|
| Date: | 16. Janvāris 2014 - 12:05 |
|---|
| | | (Link) |
|
attiecībā pret tevi, es nesaprotu, kā ar tik paviršu izpratni par lietām, vari skaitīties rakstniece. no otras puses, fantāzija/-ika, pārsvarā komercžanrs.
zinātni ar literatūru vispār nav iespējams salīdzināt (šāda pretnostatošā formā, turklāt)
Tāpēc jau "skaitos" rakstniece, ka varu salīdzināt :)
Nu protams, ka Ļoti Nopietni skatoties, nav iespējams salīdzināt, teiksim, ābolu ar tomātu (viens ir auglis, otrs ir oga, konsistence cita, dzimta arī cita un garša arī!), bet, zini, ieej tu, cilvēks, veikalā un nevis stāvi pie stenda, tupi lūrēdams, bet paņem vai nu vienu, vai otru.
Es vismaz tā ceru.
Lai arī, protams, es nesaprotu, kā ar tik paviršu izpratni par bioloģiju vispār ir iespējams iepirkties.
Nu, ja tu gribi sacept ābolmaizi, diezi vai tu ar tomātu tiksi cauri. Bet, ja tev ir jāiet uz tirgus laukumu apmētāt grēcinieki, tad jau tev derēs gan tomāts, gan ābols. Tur atkal nederēs ķieģelis, vismaz Eiropas kristīgajā tradīcijā.
Nuvot, un pie mērķa "gribu saprast pasauli, kurā dzīvoju" un priekšnoteikuma "lasīt un rakstīt māku" principā var nonākt gan ar zinātni, gan literatūru.
"Lai arī, protams, es nesaprotu, kā ar tik paviršu izpratni par bioloģiju vispār ir iespējams iepirkties." - dienas prieks.
Lai arī kopumā es īsti nesapratu, par ko ir šis ieraksts. :)
Yeah, šis ir viens no tiem "note to self, gari un nesaprotami" ieraksts, vajadzēja pielikt diskleimeri. Man vienkārši saslēdzās kopā viskautkas, kas pēdējā laikā ir izlasīts vai tiek lasīts, pieļauju, ka arī es pati pēc nedēļas nesapratīšu.
Beeet tāpēc jau tā ir sviesta ciba :)
:)
Man arī ļoti patīk rakstīt tādus ierakstus, un vienmēr esmu ļoti pārsteigta, ja kāds kaut ko tādos ierakstītu uztvēris kaut kā pārāk nopietni.
Es arī esmu par to, ka tā ir Sviesta ciba. :)
bet ir taču mīļi, ka konkrētais anonīmais šādi atzīmējas tieši pie ieraksta, kurā skaidri rakstīts, ka rakstnieki mēdz būt idioti :)
man vispār ir aizspriedumi pret anonīmiem komentāriem
bet labi - gadās jau arī, ka uzvārās frendliste par kaut ko, ko tu nemaz neesi ne ļauni, ne pārāk nopietni domājis, tad vienmēr ir tāds wtf, kas notiek?
bet nu droši vien, ka šajā ziņā es esmu baigais egosists, jo pati apvainojos par visu pēc kārtas, bet regulāri nesaprotu, kāpēc kāds jūtas aizskarts par to, ko es pasaku.
Es gan totāli redzu, par ko apvainoties
Ja cilvēks ir rakstnieks un/vai zinātnieks, tad "viņa ko, mani par idiotu nosauca?!"
Un, ja cilvēks nav ne viens, ne otrs, tad vēl jo vairāk - "šitādu muļķi pie rakstīšanas pielaiž un mani ne, viņa ko, mani par stulbāku kā muļķi nosauca?"
Tā ka teorētiski varētu pat atvainoties, tikai neveikli kaut kā
komercžanrs, tas būtu tā kā lamuvārds?
Nu, tāpēc jau zinātni sauc par zinātni, ka tā izmanto zinātniskas metodes. Tu, protams, vari nostāties pozā, un radīt savas teorijas sekotājus, kas beigās tavas idejas zinātniski arī pamatos.
Var nostāties pozā, bet tas nav smuki un tas nav pašmērķis, tā es domāju.
Bet ar zinātniskām metodēm - nu OK, hipotēze->eksperiments->secinājumi ir metode, kas ir minimāli atkarīga no iepriekšējo zinātnieku sacerētā, bet humanitārajās zinātnēs (vismaz man tāds iespaids ir radies) lielākā daļa darba notiek uz iepriekšējo darbu bāzes. Es tiešām nezinu, kā viņi ar to tiek galā, nu, tie, kas negrib Nostāties Pozā.
Nu, tā arī tiek. Gribi palikt zinātnes rāmjos, pierādi, ka neesi zīlonis.
Ar piebildi, ka par to, kur ir konkrētās disciplīnas rāmji, arī vēl zinātnieki strīdas, t.i., tu vari pilnīgi mierīgi ravēt savu kartupeļu lauciņu un pēc tam ar šausmām konstatēt, ka patiesībā tas ir kaimiņa puķu dārzs.
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ulzha |
|---|
| Date: | 17. Janvāris 2014 - 22:53 |
|---|
| | | (Link) |
|
Tā darbošanās uz iepriekšējo darbu bāzes ir kkāds ārprāts. Cik saprotu, humanitārajās augstskolās ar pētījumu vispār pārsvarā saprot referātu - kaudze citātu ar atsaucēm, vēlreiz secināts kaut kas jau iepriekš secināts (kgan parasti nulles hipotēze nav apgāzta) - alfa un omega. Šo nekādi nejūtu, ka vajadzētu saukt par zinātni. |
|
|
