Februāris 16., 2012
| 20:50 Kā jums šķiet - vai reizēm piedošana (tā, kas iekšēja, nevis vārdos izteikta; jo sevišķi tāpēc, ka neviens nav man piedošanu lūdzis) nav neētiska ar to vien, ka padara nodarīto... iedomājamu? Ieraksta sevī "tas ir piedodami" un līdz ar to iedod sev indulgenci kādreiz rīkoties tāpat - kļūt tādam pašam - kā pāridarītājs?
|
Comments:
mīlīt tās ir lamatas - to jau pirms 10 gadiem vajadzēja atskārst (bet ņikujā).
Tā kā man ir tendence izlemt nepiedot, tad es labāk katru reizi šo jautājumu uzdodu vēlreiz (a ja nu kas mainījies)
nez vai tu saprati - lamata slēpjās piedošanā - jo piedot jau nedrīkst.
Sapratu tavu domu; vari paskaidrot, kāpēc?
tur ir baigi viltīgais paradoks, jo it kā jau piedošana ir smalkākā empātijas forma un sevis atīrīšana. bet es kaukā uzkodu, ka tā nav - ka tas neiet krastā. pagaidām neesmu izdomājis - kamdēļ, bet zinu, ka tas nestrādā - piemēri. kaukad, kad izdomāšu - uzrakstīšu publiski - jo tas ir to vērts - liela lieta - piedošana.
Man kaut kā piedošana parasti saistās ar to, ka tas cilvēks, kas kaut ko ir savārījis, nav ticis tik tālu, lai saprastu, ka tas, ko dara, nav labi, attiecīgi - kaut kas no sērijas - piedod viņiem, jo viņi nesaprot, ko viņi dara. Bērnībā es mocīju vardi, jo es nesapratu, ka viņai sāp, kad līdz tam aizdomājos, kļuva kauns par to un prātā nav nācis kādreiz ko tādu pret dzīvu būtni atkārtot.
Nujā, tas pats par sevi. Bet reizēm jau nevar otru ar to attaisnot; t.i., reizēm cilvēks ļoti labi zina, ka otram sāp, bet kaut kādu savu iemeslu pēc ir izdomājis, ka ir okei šīs sāpes nodarīt. Katrs jau no mums tā dara; tikai jautājums, kas šie iemesli ir - un kurā brīdī apstāties. Vai kurā brīdī lūgt piedošanu.
Aha, no kristīgā viedokļa droši vien nepiedot vispār kaut kā stulbi - kā nekā Kristus par to kretīnu jau ir nomiris, kas tad tu tāds esi, lai nepiedotu :)
no vienkāršcilvēciskā viedokļa tas var būt kā mamma piedod bērnam, "viņš jau vēl maziņš"
bet kāpēc, teiksim, lai bērns piedotu mammai?
bet tas ir iespējams tikai tad, kad tas bērns pieaug
catch-22? jo diez vai ir iespējama "pieaugšana", ja nespēj piedot savai mātei
| From: | str |
Date: | 16. Februāris 2012 - 21:32 |
---|
| | | (Link) |
|
bet piedošana jau nav tas pats , kas attaisnošana
Vot attaisnot kā reiz es varu (tb domāju, ka saprotu motivāciju un saprotu, ka tā var būt, tas ir tehniski iespējams, lai arī pretīgi, bet nu mazums kas; ja cilvēkam galvā tādi tārpi, tad kur ta šie liksies, ja ārā nelīdīs) Man piedošana vienmēr ir saistījusies ar identificēšanos, un tas atkal ir baisi.
| From: | str |
Date: | 16. Februāris 2012 - 21:36 |
---|
| | | (Link) |
|
ti - tu piedotu, ja pati varētu tā izdarīt?
varētu piedot, ja varētu iedomāties, ka esmu kaut ko tādu izdarījusi un pēc tam spēju sev piedot
varbūt es varu piedot, vnk ar dažiem gadījumiem es mokos ilgāk. atbilstoši tam mocīšanās laikam, kuram izietu cauri, ja pati to būtu izdarījusi. un, ja trauma kautkāda lielāka un ar daudzām atskabargām, tad piedot ir baisi grūti, jo, tikko kautkas izlien ārā, tā atkal jāsāk viss process no jauna.
un vispār negodīgi kaut kā, cilvēks mani apbižo, a es gadiem mokos ar viņa nodarījumu, lai nepaliktu nepiedevusi :D kamēr attiecīgais personāžs varbūt pat nav līdz galam sapratis, cik sāpīgi tas ir bijis (jo man piemīt tipiskais spītīgais lepnums, kas neļauj atzīt, ka sāp)
| From: | str |
Date: | 16. Februāris 2012 - 21:43 |
---|
| | | (Link) |
|
tad manuprāt ,jo vairāk vajag fiksi fiksi piedot:)
fiksi piedzerties un aizmirst!
| From: | str |
Date: | 16. Februāris 2012 - 22:40 |
---|
| | | (Link) |
|
Ja aizmirst pavisam, tad arī varētu derēt. Kāpēc gan sevi gruzīt ja otrs nemaz nav pamanījis?
piedzerties=check, aizmirst=baigi daudz jādzer :)
objective: dzert baigi daudz :)
aha, un pēc tam mocīties tikai ar "vai es sev spēju piedot šito nežēlīgo plostu, pēc kura neko neatceros" :D
problem solved! bruts no tevis :)
ar to piedošanu ir tā kā ir... es kaut kā līdz šim esmu pamanījies piedit visim. kaut gan viens no manis norāvās paziņojumu, ka es nepiedodu. bet tas bija sen un nav taisnība un tika izdarīts tikai pedogoģiskos nolūkos un beidzās ar vairāku gadu draudzību...
/bļeģ, kā es rakstu! esmu piedzēries un līkiem pirkstiem - netrāpu pa taustiņiem :o(
From: | pikaso |
Date: | 16. Februāris 2012 - 22:02 |
---|
| | | (Link) |
|
man piedošana vairāk liekas kā emocionāla atāķēšanās no notikušā/no vaininieka utml. šim aktam pašam par sevi nav nekāda sakara ar identificēšanos vai prātisku faktu aizmiršanu, vai saprašanu/spēju attaisnot/saredzēt rīcības notīvus. tie katrs ir pats par sevi, kaut bieži sadarbojas vismaz pārī. es gan arī neredzu kā otra rīcības motīvu izpratne ļautu man pēkšņi sākt darīt tāpat.. jo divi cilvēki vienmēr ir divi dažādi un motivācija, lai arī ārēji vienāda, vienmēr ir ar citu pildījumu, kas savādāk liek cilvēkiem rīkoties. .. bij vēl kaut kas sakāms, bet aizpeldēja, pirms paspēju noķert.
Man laikam ir svarīgi piedot=spēt atkal ar šo cilvēku normāli komunicēt. Ja nodara pāri kāds, kas man vispār bijis nebijis, tad ar piedošanu problēmu nav, bet, ja tuvs cilvēks, tad jau atāķēties nereāli.
From: | pikaso |
Date: | 16. Februāris 2012 - 22:46 |
---|
| | | (Link) |
|
tas protams. no tā nevar atāķēties uzreiz. bet man tādos gadījumos vienmēr rodas jautājums kāpēc maz esam tuvi. un manas iekšējās definīcas par to kas ir piedošana utt. tas nemaina. bet dzīve jau vispār ir vienkārša un tāpēc grūta. vai otrādi - grūta tāpēc, ka vienkārša. brīžam nezinu kas no abiem ir īstais.
a) tuvas radniecības saites b) patiesa cieņa/mīlestība/tml (tb rezultātā ambivalentas jūtas, no kurām nevar pusi vnk atmest, lai dīlotu ar otru pusi) c) apstākļi aļa "vienīgais kolēģis, kas reāli čurā manās brokastu pārslās - neiešu taču viņa dēļ iet no darba prom" d) ...? droši vien kaut kad izjusta garīgā radniecība, kas rezultātā rada fundamentālu wtf
(promska manā keisā nav viss vienā, es vnk apsveru)
From: | pikaso |
Date: | 16. Februāris 2012 - 23:14 |
---|
| | | (Link) |
|
uij. pirmais punkts bija tieši viens no kuriem gribēju minēt, ka man neko īsti nenozīmē, t.i., ja tā ir asinsradniecība. tā manā dzīvē pierādījusies kā vistālākā iespējamā cilvēku sasaiste, drīzāk atgrūde pat. otrais un ceturtais gan man sagādātu nopietnas problēmas. bet arī pārbaudīts, ka daudzreiz labāk ir mīlēt un cienīt no attāluma. trešais - atkarīgs no biroja lieluma, telpiskā izkārtojuma un daudz kā cita, lai būtu atrodama iespēja izvairīties arī no tā.
bet es vispār neesmu sociāls un jūtās tuvs cilvēks. ja intuitīvi jūtu, ka šādas situācijas ir iespējamas, kur nepieciešamas piedošanas un rodas sirdssāpes - atkāpjos un izjūtu attālināti. tāpat, manoties pašam, mainās jūtas, mainoties otram, arī mainās jūtas. un cilvēki nāk un iet. es pati arī. tas diemžēl neizslēdz sāpes, bet.. nezinu par laimi vai par nelaimi ilgtermiņā, bet sāpinošās situācijas man uzreiz, nezaudējot mīlestības/cieņas/tml jūtas [vismaz uz kādu laiku], ieslēdz atkāpšanās/distances/atsvešināšanās momentu. it kā esmu daļēji klāt, bet būtībā neesmu. ai, nemāku to visu sakarīgi izskaidrot.
Jā, nuvot, man šķiet, ka es labu laiku šitā dzīvoju un, ja nu dikti vajadzētu, varētu atkal šādā stāvoklī nonākt, bet pagaidām labāk tomēr mīlēt un ciest :)
/njā, tad jau laikam nav tik traki
From: | pikaso |
Date: | 16. Februāris 2012 - 23:27 |
---|
| | | (Link) |
|
laikam neesmu pieredzējusi pirmo atspēkojot otro. bet var jau būt, ka ir labāk. :) bet varbūt tā ir "neesmu pieredzējusi" ir viena no tās mūžīgās akluma sajūtas, kas mani pavada. ir kā visu redzu fiziski, bet neredzu visos pārējos līmeņos. vai nu tiešām emocionāli akla, vai kādā mistiskā līmenī sevi sargāju no tā, ko ieraudzītu. kas zin. :)
nu, ja patiešām pastāvētu tāds "emocionāls aklums", tad jau tu drošvien nesaprastu, par ko es te murkšķu. Tā ka drīzāk jau sevis sargāšana, nu, vai pasaudzēšana. Mandomāt, dikti svētīga lieta - ja nu pienāks brīdis, kad dabiski atvērsies, tad pienāks, bet kaut ko forsēt un lauzt nafig nevajag.
From: | pikaso |
Date: | 17. Februāris 2012 - 00:45 |
---|
| | | (Link) |
|
es tiešām ceru, ka pasargāšana, nevis, ka nav ko redzēt. :)
katrā ziņā, ceru, ka vismaz laiks dziedēs tavas sāpes.
paldies :) kur ta liksies, dziedēs jau. patiesībā jau tagad ir stipri labāk.
man ar piedošanu vispār grūti iet. tieši par to, ko tu runā. es lāgā nemāku. jā, es māku visu ko pateikt, bet to, kas paliek iekšā, tas nemaina. tajos gadījumos, kad tas ir izdevies arī iekšā, tad - nē, tas man vismaz nav piešķīris apziņu, ka es varu darīt tā pat.
(un vispār, tā pat vai tāpat?)
tāpat.
"tā pat" atsevišķi būtu tādos teikumos kā "Tā pat nav kļūda, vienkārši neizdarība."
ā, labi, paldies. šitas mani regulāri nodarbina, bet es vienmēr esmu par slinku, lai pameklētu, kā tad ir īstenībā. |
|
|