Man laikam ir svarīgi piedot=spēt atkal ar šo cilvēku normāli komunicēt. Ja nodara pāri kāds, kas man vispār bijis nebijis, tad ar piedošanu problēmu nav, bet, ja tuvs cilvēks, tad jau atāķēties nereāli.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas protams.
no tā nevar atāķēties uzreiz. bet man tādos gadījumos vienmēr rodas jautājums kāpēc maz esam tuvi. un manas iekšējās definīcas par to kas ir piedošana utt. tas nemaina.
bet dzīve jau vispār ir vienkārša un tāpēc grūta. vai otrādi - grūta tāpēc, ka vienkārša. brīžam nezinu kas no abiem ir īstais.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a) tuvas radniecības saites
b) patiesa cieņa/mīlestība/tml (tb rezultātā ambivalentas jūtas, no kurām nevar pusi vnk atmest, lai dīlotu ar otru pusi)
c) apstākļi aļa "vienīgais kolēģis, kas reāli čurā manās brokastu pārslās - neiešu taču viņa dēļ iet no darba prom"
d) ...? droši vien kaut kad izjusta garīgā radniecība, kas rezultātā rada fundamentālu wtf

(promska manā keisā nav viss vienā, es vnk apsveru)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

uij. pirmais punkts bija tieši viens no kuriem gribēju minēt, ka man neko īsti nenozīmē, t.i., ja tā ir asinsradniecība. tā manā dzīvē pierādījusies kā vistālākā iespējamā cilvēku sasaiste, drīzāk atgrūde pat.
otrais un ceturtais gan man sagādātu nopietnas problēmas. bet arī pārbaudīts, ka daudzreiz labāk ir mīlēt un cienīt no attāluma.
trešais - atkarīgs no biroja lieluma, telpiskā izkārtojuma un daudz kā cita, lai būtu atrodama iespēja izvairīties arī no tā.

bet es vispār neesmu sociāls un jūtās tuvs cilvēks. ja intuitīvi jūtu, ka šādas situācijas ir iespējamas, kur nepieciešamas piedošanas un rodas sirdssāpes - atkāpjos un izjūtu attālināti. tāpat, manoties pašam, mainās jūtas, mainoties otram, arī mainās jūtas. un cilvēki nāk un iet. es pati arī. tas diemžēl neizslēdz sāpes, bet..
nezinu par laimi vai par nelaimi ilgtermiņā, bet sāpinošās situācijas man uzreiz, nezaudējot mīlestības/cieņas/tml jūtas [vismaz uz kādu laiku], ieslēdz atkāpšanās/distances/atsvešināšanās momentu. it kā esmu daļēji klāt, bet būtībā neesmu.
ai, nemāku to visu sakarīgi izskaidrot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, nuvot, man šķiet, ka es labu laiku šitā dzīvoju un, ja nu dikti vajadzētu, varētu atkal šādā stāvoklī nonākt, bet pagaidām labāk tomēr mīlēt un ciest :)

/njā, tad jau laikam nav tik traki

(Reply to this) (Parent) (Thread)

laikam neesmu pieredzējusi pirmo atspēkojot otro. bet var jau būt, ka ir labāk. :)
bet varbūt tā ir "neesmu pieredzējusi" ir viena no tās mūžīgās akluma sajūtas, kas mani pavada. ir kā visu redzu fiziski, bet neredzu visos pārējos līmeņos. vai nu tiešām emocionāli akla, vai kādā mistiskā līmenī sevi sargāju no tā, ko ieraudzītu. kas zin. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, ja patiešām pastāvētu tāds "emocionāls aklums", tad jau tu drošvien nesaprastu, par ko es te murkšķu. Tā ka drīzāk jau sevis sargāšana, nu, vai pasaudzēšana. Mandomāt, dikti svētīga lieta - ja nu pienāks brīdis, kad dabiski atvērsies, tad pienāks, bet kaut ko forsēt un lauzt nafig nevajag.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es tiešām ceru, ka pasargāšana, nevis, ka nav ko redzēt. :)

katrā ziņā, ceru, ka vismaz laiks dziedēs tavas sāpes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

paldies :) kur ta liksies, dziedēs jau. patiesībā jau tagad ir stipri labāk.

(Reply to this) (Parent)