Marts 6., 2006
| 08:14 Interesanti, vai pastāv ciešanas, kurās cilvēks tām nododas tik ļoti, ka izslēdz savu ego, savu pašapziņu, un pārtrauc no malas vērot un kritizēt - "kā es ciešu? vai ir pietiekami daudz? vai nav par daudz uzspēlēti? vai citi cieš līdzīgi vai tomēr savādāk - stilīgāk? nestilīgāk?" (es ciešu pārāk maz, ļoti neuzbāzīgi, praktiski nemanāmi: esmu viegli aizkaitināma un ekskluzīvās situācijās pēkšņi sāku raudāt.)
Un vai ir iespējamas ciešanas, kurās cilvēks nesāk skatīties drusku no augšas uz tiem pārējiem, kas necieš; kurās cilvēks nesāk drusku nicināt tos, kas nezina un nesaprot?
Vārdu sakot, vai pastāv ciešanas, kurās cilvēks nekļūst par vēl lielāku kretīnu, nekā viņš ir, un, ja tās pastāv, vai to sasniegšanas iespējamība attaisno visus tos cietējus-kretīnus (piemēram, mani)?
|
Comments:
Jā. Ja bērns ir slims un pastāv aizdomas uz visļaunāko, ko vari iedomāties. Tici, pilnīgi aizmirstas gan ego, gan "pārējie".
Man domāt, šajā gadījumā tās pat nav ciešanas. Tas ir stress, raizes, bailes, darbība, aktīva gaidīšana, bet ne ciešanas; ciešanas pēc būtības ir pasīvs process tad, kad vairs neko nevar darīt.
T.i., līdz brīdim, kurā viss ir beidzies, for better or worse, cilvēks vēl necieš; bet vai tajā brīdī, kad ir noticis nelabojamais - par ko tad īsti cilvēks cieš?
zin, vienalga, nav laika analizēt, kad ciešanas sākas, kad beidzas, vienkārši esmu pārliecināta - ja ciešanas ir, tad pozas nav. vai arī tās nav nekādas ciešanas.
a kas tad?
nu, sanāk tā, ka ciešanas IR tikai tad, kad tu neapzinies sevi ciešam un neanalizē šīs izjūtas - vai vismaz nesauc tās vārdā, kuram līdzi velkas pārāk daudz kultūras tradīciju - jo tad gandrīz neizbēgami sākas poza.
bet kas ir tas, ko cilvēks patiesībā jūt, kad apzinās sevi ciešam un apzinās arī formas, kuras šīs ciešanas pieņem?
/sorry, babblin'.
| From: | maya |
Date: | 6. Marts 2006 - 08:53 |
---|
| | | (Link) |
|
nē, nav. :)
ciešanas sev pagatavo ego, tad barojas no tām un aug lielāks. :))
Cilvēki cieš dažādi. Ir tādi, kas labprātīgi cieš, bet vēlas, lai pārēji apbrīnotu viņu kā mocekli. Ir tie, kas cieš, uzskata, ka tas ir normāli, bet visus tos, kas no ciešanām tīši vai netīši izvairījušies – par nīkuļiem un vārguļiem. Ir tādi, kas cieš, un vēlas, lai visi apkārtējo dalītos viņu ciešanās un ciestu līdz. Un ir tie kas cieš, zobus sakoduši, nevienam neko nesakot, kamēr sabrūk, tā arī nevienam neko nepasakot. Ir jau...bet ka viņi ko attaisnotu?
vot kaut kā tā, jā.
varbūt kļūda ir iekš tam, ka manā tekstā "ciešanas" figurē kā kaut kas tāds, kam piemīt ilgstamība. lai arī faktiski tās "ir" tajā brīdī, kad IR, bet, ja tās mēģina izjust ilgāk, ka tās ir (lai piešķirtu sev kādu nebūt pastāvību), tad tā kļūst par pozu. tas pats story kā par mīlestību, piemēram. tikai man acīmredzot nav tik lielas prakses, lai to apjēgtu uzreiz, pirms stulbiem ierakstiem.
Laikam jāpriecājas, ja tev nav prakses ciešanā?
njez. domāju, ka, ja prakses būtu vairāk, tad es arī būtu vairāk apjēgusi. žēl tikai, ka šo praksi var iegūt tikai uz bēdīgu notikumu rēķina.
visādas zaudētas mīlestības nav gluži tas, jo mana zaudētā mīlestība ir tikai mana problēma, kā gribu, tā ciešu.
lai arī, no otras puses, vienmēr jau ir badā mirstošie bērni Āfrikā, uz kuriem praktizēties. hm.
Tu sevi sauc par mizantropu, tā kā, baidos, ka badainīšiem āfrikā nespīd.
mizantropija ir tikai pašaizsardzība pret pārlieku empātiju.
Droshi vien ka ir. Tik man liekas, ka tas kaut kaa slimiigi, ne? Man jau liekas, ka krutaak tomeer ir ciest un sevi zheelot - oi kaa es cieshu, oi kaa man gruuti, kaapeec tikai man taa utt ...
Ciešanas ir neefektīvas; ir nepareizi tās apskatīt kā atsevišķu darbību to pasivitātes dēļ (tīrā veidā). Ja tās izmanto manipulācijai (kā te augstāk jau minēja), tad tā ir tikai uzvedības emocionālā nokrāsa, vai tml. Droši vien pastāv, bet no tām nav nekāda labuma (izņemot iespēju "izlādēties", maybe).
Grr, kā es ciešu dēļ tā, ka visas pareizās domas jau kāds pateica pirms manis! :P
! kopsavilkums jau arī ir... jā :)
From: | buks |
Date: | 8. Marts 2006 - 10:25 |
---|
| | | (Link) |
|
Man šķiet, ka ir. Vismaz klasiskais dzen balstās tieši uz šo principu - davest audzēkni līdz tādam izmisumam un iedzīt tādā absurdu labirintā, ka beigās šis tiek piespiests pie sienas un pilnībā sabrūk ieaudzinātais, konvencionālais skatījums uz pasauli - un tikai tad nāk satori ij apjēgsme.
man domāt, dzen gadījumā tās ir ne tik daudz ciešanas, cik "besis".
budisms varētu būt labāks piemērs; t.i., Budas dzīvesstāsts. bet tā jau ir hronoloģiski nākamā ieraksta tēma.
From: | (Anonymous) |
Date: | 9. Marts 2006 - 17:44 |
---|
| | | (Link) |
|
17 gadu vecumā man bija kauns un jutos samulsusi, ka traģiski bojā gājušā klasesbiedra bērēs neraudu kā pienākas. Nesen viens cilvēks man atklāja, ka savās bēdās brīžam jūtas neīsts citu un sevis paša priekšā = varbūt vajadzētu to visu paanalizēt no socioloģiskā un nezinkāda vēl viedokļa, bet tā visa ir bēgšana un tāpēc nesāp mazāk. Vienā brīdī liekas, gribas sevi attaisnot, ka tā visa ciešanu analizēšana/kretinēšana ir aizsargreakcija, bet varbūt tiešām ir. |
|
|