Jā. Ja bērns ir slims un pastāv aizdomas uz visļaunāko, ko vari iedomāties. Tici, pilnīgi aizmirstas gan ego, gan "pārējie".

(Reply to this) (Thread)

Man domāt, šajā gadījumā tās pat nav ciešanas. Tas ir stress, raizes, bailes, darbība, aktīva gaidīšana, bet ne ciešanas; ciešanas pēc būtības ir pasīvs process tad, kad vairs neko nevar darīt.

T.i., līdz brīdim, kurā viss ir beidzies, for better or worse, cilvēks vēl necieš; bet vai tajā brīdī, kad ir noticis nelabojamais - par ko tad īsti cilvēks cieš?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

zin, vienalga, nav laika analizēt, kad ciešanas sākas, kad beidzas, vienkārši esmu pārliecināta - ja ciešanas ir, tad pozas nav. vai arī tās nav nekādas ciešanas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a kas tad?

nu, sanāk tā, ka ciešanas IR tikai tad, kad tu neapzinies sevi ciešam un neanalizē šīs izjūtas - vai vismaz nesauc tās vārdā, kuram līdzi velkas pārāk daudz kultūras tradīciju - jo tad gandrīz neizbēgami sākas poza.

bet kas ir tas, ko cilvēks patiesībā jūt, kad apzinās sevi ciešam un apzinās arī formas, kuras šīs ciešanas pieņem?

/sorry, babblin'.

(Reply to this) (Parent)

nē, nav. :)

ciešanas sev pagatavo ego, tad barojas no tām un aug lielāks. :))

(Reply to this)

Cilvēki cieš dažādi. Ir tādi, kas labprātīgi cieš, bet vēlas, lai pārēji apbrīnotu viņu kā mocekli. Ir tie, kas cieš, uzskata, ka tas ir normāli, bet visus tos, kas no ciešanām tīši vai netīši izvairījušies – par nīkuļiem un vārguļiem. Ir tādi, kas cieš, un vēlas, lai visi apkārtējo dalītos viņu ciešanās un ciestu līdz. Un ir tie kas cieš, zobus sakoduši, nevienam neko nesakot, kamēr sabrūk, tā arī nevienam neko nepasakot. Ir jau...bet ka viņi ko attaisnotu?

(Reply to this) (Thread)

vot kaut kā tā, jā.

varbūt kļūda ir iekš tam, ka manā tekstā "ciešanas" figurē kā kaut kas tāds, kam piemīt ilgstamība. lai arī faktiski tās "ir" tajā brīdī, kad IR, bet, ja tās mēģina izjust ilgāk, ka tās ir (lai piešķirtu sev kādu nebūt pastāvību), tad tā kļūst par pozu.
tas pats story kā par mīlestību, piemēram.
tikai man acīmredzot nav tik lielas prakses, lai to apjēgtu uzreiz, pirms stulbiem ierakstiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Laikam jāpriecājas, ja tev nav prakses ciešanā?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

njez. domāju, ka, ja prakses būtu vairāk, tad es arī būtu vairāk apjēgusi. žēl tikai, ka šo praksi var iegūt tikai uz bēdīgu notikumu rēķina.

visādas zaudētas mīlestības nav gluži tas, jo mana zaudētā mīlestība ir tikai mana problēma, kā gribu, tā ciešu.

lai arī, no otras puses, vienmēr jau ir badā mirstošie bērni Āfrikā, uz kuriem praktizēties. hm.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu sevi sauc par mizantropu, tā kā, baidos, ka badainīšiem āfrikā nespīd.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mizantropija ir tikai pašaizsardzība pret pārlieku empātiju.

(Reply to this) (Parent)

Droshi vien ka ir. Tik man liekas, ka tas kaut kaa slimiigi, ne? Man jau liekas, ka krutaak tomeer ir ciest un sevi zheelot - oi kaa es cieshu, oi kaa man gruuti, kaapeec tikai man taa utt ...

(Reply to this) (Thread)

:)

(Reply to this) (Parent)

Ciešanas ir neefektīvas; ir nepareizi tās apskatīt kā atsevišķu darbību to pasivitātes dēļ (tīrā veidā). Ja tās izmanto manipulācijai (kā te augstāk jau minēja), tad tā ir tikai uzvedības emocionālā nokrāsa, vai tml.
Droši vien pastāv, bet no tām nav nekāda labuma (izņemot iespēju "izlādēties", maybe).

Grr, kā es ciešu dēļ tā, ka visas pareizās domas jau kāds pateica pirms manis! :P

(Reply to this) (Thread)

!
kopsavilkums jau arī ir... jā :)

(Reply to this) (Parent)

Man šķiet, ka ir. Vismaz klasiskais dzen balstās tieši uz šo principu - davest audzēkni līdz tādam izmisumam un iedzīt tādā absurdu labirintā, ka beigās šis tiek piespiests pie sienas un pilnībā sabrūk ieaudzinātais, konvencionālais skatījums uz pasauli - un tikai tad nāk satori ij apjēgsme.

(Reply to this) (Thread)

man domāt, dzen gadījumā tās ir ne tik daudz ciešanas, cik "besis".

budisms varētu būt labāks piemērs; t.i., Budas dzīvesstāsts. bet tā jau ir hronoloģiski nākamā ieraksta tēma.

(Reply to this) (Parent)

17 gadu vecumā man bija kauns un jutos samulsusi, ka traģiski bojā gājušā klasesbiedra bērēs neraudu kā pienākas. Nesen viens cilvēks man atklāja, ka savās bēdās brīžam jūtas neīsts citu un sevis paša priekšā = varbūt vajadzētu to visu paanalizēt no socioloģiskā un nezinkāda vēl viedokļa, bet tā visa ir bēgšana un tāpēc nesāp mazāk. Vienā brīdī liekas, gribas sevi attaisnot, ka tā visa ciešanu analizēšana/kretinēšana ir aizsargreakcija, bet varbūt tiešām ir.

(Reply to this) (Thread)

Tieši manas sajūtas.

(Reply to this) (Parent)