17 gadu vecumā man bija kauns un jutos samulsusi, ka traģiski bojā gājušā klasesbiedra bērēs neraudu kā pienākas. Nesen viens cilvēks man atklāja, ka savās bēdās brīžam jūtas neīsts citu un sevis paša priekšā = varbūt vajadzētu to visu paanalizēt no socioloģiskā un nezinkāda vēl viedokļa, bet tā visa ir bēgšana un tāpēc nesāp mazāk. Vienā brīdī liekas, gribas sevi attaisnot, ka tā visa ciešanu analizēšana/kretinēšana ir aizsargreakcija, bet varbūt tiešām ir.

(Reply to this) (Thread)

Tieši manas sajūtas.

(Reply to this) (Parent)