Cilvēki cieš dažādi. Ir tādi, kas labprātīgi cieš, bet vēlas, lai pārēji apbrīnotu viņu kā mocekli. Ir tie, kas cieš, uzskata, ka tas ir normāli, bet visus tos, kas no ciešanām tīši vai netīši izvairījušies – par nīkuļiem un vārguļiem. Ir tādi, kas cieš, un vēlas, lai visi apkārtējo dalītos viņu ciešanās un ciestu līdz. Un ir tie kas cieš, zobus sakoduši, nevienam neko nesakot, kamēr sabrūk, tā arī nevienam neko nepasakot. Ir jau...bet ka viņi ko attaisnotu?

(Reply to this) (Thread)

vot kaut kā tā, jā.

varbūt kļūda ir iekš tam, ka manā tekstā "ciešanas" figurē kā kaut kas tāds, kam piemīt ilgstamība. lai arī faktiski tās "ir" tajā brīdī, kad IR, bet, ja tās mēģina izjust ilgāk, ka tās ir (lai piešķirtu sev kādu nebūt pastāvību), tad tā kļūst par pozu.
tas pats story kā par mīlestību, piemēram.
tikai man acīmredzot nav tik lielas prakses, lai to apjēgtu uzreiz, pirms stulbiem ierakstiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Laikam jāpriecājas, ja tev nav prakses ciešanā?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

njez. domāju, ka, ja prakses būtu vairāk, tad es arī būtu vairāk apjēgusi. žēl tikai, ka šo praksi var iegūt tikai uz bēdīgu notikumu rēķina.

visādas zaudētas mīlestības nav gluži tas, jo mana zaudētā mīlestība ir tikai mana problēma, kā gribu, tā ciešu.

lai arī, no otras puses, vienmēr jau ir badā mirstošie bērni Āfrikā, uz kuriem praktizēties. hm.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu sevi sauc par mizantropu, tā kā, baidos, ka badainīšiem āfrikā nespīd.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mizantropija ir tikai pašaizsardzība pret pārlieku empātiju.

(Reply to this) (Parent)