DIENA. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs otrdien izskatīja 19 notiesātu personu apžēlošanas lūgumus, bet nevienu apžēlošanas lūgumu neatbalstīja.
DIENA. Latvijas Bankas prezidenta meklējumos koalīcija līdz konkrētām personām vēl neesot tikusi..

"Mammu, kad man bērnudārza atpūtas laiciņā bija garlaicīgi, es mazliet pameditēju."
Who are you?!

Sviesta Cibas muzejs, tad šī intervija noderēs: Intervija ar Andras Neiburgas dienasgrāmatu sastādītāju Ilmāru Šlāpinu.

Un tad otra būtiskā doma šajā intervijā (atkal atcerējos, kā Ilze Knoka veca, tizla skapja dēļ zaudēja Rakstniecības muzeja direktores amatu, nu labi, iespējams, viņa nebija jaukucīte saskarsmē ar padotajiem, bet, šķiet, būtu pret dažādu krāmu vākšanu, piemēram, tādu, kā Māra Čaklā trenažieris vai Ineses Zanderes ķivere):
- Memoriālo muzeju laiks ir neatgriezeniski pagājis. Tādi muzeji, kāds ir Veidenbaumam, Akurateram, Vācietim, es domāju, vairs netaps. Dažādu iemeslu dēļ. Mūsdienās rakstnieks dzīves laikā ir kādas piecpadsmit reizes pārcēlies. Kur tad viņam iekārtos to istabiņu?
- Mums zudīs iespēja redzēt viņa gultu un rakstāmgaldu?
- Jā, tās visiem vienādās IKEA gultiņas nav jēgas atstāt. Rādīsim nestrādājošo, noputējušo datoru? Baigi interesanti uz to skatīties! Bibliotēku gan varētu atstāt kā memoriālo grāmatplauktu. Mums jau ir šāds piemērs – Normunda Naumaņa grāmatplaukts aizceļoja uz Nacionālo bibliotēku. Nav un nebūs Naumaņa memoriālā dzīvokļa, bet tur viņa tahta un memoriālais grāmatplaukts paliks. Mūsdienu muzeju ideoloģija, kā tiek veidoti muzeji, ir mainījusies. Medicīnas muzejā ļoti spilgta bija Kaspara Vanaga akcija ar izstādītajām ārstu brillēm un pildspalvām kā bezjēdzīgu materiālu, kas stāv muzeja arhīvā un aizņem vietu (izstāde Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs, kuratori Kristīne Liniņa un Kaspars Vanags – U. A.). Viņš mēģināja sākt diskusiju, ka tas ir jāpārskata un mūsdienās ir jāstrādā citādi.

(Tikai piebildīšu, ka šo diskusiju mēģināja aizsākt tieši Knoka.)

lasot to grāmatu, mani ir pārņēmusi vārdos neierakstāma nostalģija

šorīt jogā pasniedzējas teiktā - kaķa un govs poza - manī izsauca redzes gleznu ar Straumes kaķīti.
kaķīši vairs nekad nebūs tādi kā agrāk!

parādīju bērniem balvas saņemšanas mirkli - viņi ir sajūsmā, ka "mūsu kaķītim" balvu deva vecs Hans Solo :)

Ar mani atkal runā Soda
Runā rītā, vakarā rāmā
Ar mani atkal runā Soda
Runā naktī tā

šorīt atcerējos, kā bērnībā paklusām lasīju šo grāmatu, saldkairi un skaidri apzinoties, ka daru kaut no neatļautu

tas, ka mammīte pazīs savu bērnu starp simtiem citu, ir pasaku motīvs. es svētku koncertā pusstundu ar jūsmu skatījos uz svešu puiku, līdz sapratu, ka Simoniņš dzied otrā malā.

“Leo once told me it was better to be rejected for who you are than to be loved for who you are not. Both demonstrated a sense of solid self I couldn’t relate to. I had spent too much time trying to find a place in the world – sometimes literally a roof over my head – that the luxury of imagining rejection as a choice was laughable.”
– Nate Lippens, Ripcord

Kā jūs piespiežat sevi nopirkt biļetes uz koncertu, kas ir pēc pusgada, un ir jāizdara izvēle - pirkt labas vietas par 80 eiro vai pavisam sliktas par 40? Nē, nu vēl ir izvēle par 70 un 55, bet tās pirkt vispār nav nekādas motivācijas - ne ietaupīt, ne tikt labās vietās.

Šonakt redzēju briesmīgu sapni - Getsbijam jūrmalā kaut kāds sīkais maitassuns nokoda asti. Nokoda un tūdaļ pat apēda kā tādu krimslīti. Es ļoti sadusmojos un gribēju viņam iespert pa galvu, lai aizlido pārdesmit metrus tālāk, bet tā maitassuņa saimniece bija maza meitene, kurai pie cepures bija piesieta glīta lapsas aste, un es neko neizdarīju, tikai noskatījos, kā Getsbijam no astes stumbeņa sūcas tumšsarkanas asinis. Bet vispār viņš jau sešus gadus kā miris. Kāpēc es viņu redzēju sapnī?

Šodien uz īsu mirkli ciemos bija iebraucis jaunākais brālis ar brāļa meitām. Es viņas tik sen nebiju redzējusi. :) Bet ir tik forši redzēt, ka tad, kad es paskatos uz viņām, viņas sāk smaidīt. :) Tik mīļas meitenes un tik lielas jau - vienai 14 gadi, otrai - 12. Jaunkundzes. Mīlu viņas. Bet pēdējos gados maz ir sanācas pabūt ar viņām kopā, tāpēc tā pozitīvā attieksme viņām droši vien vēl ir no tiem laikiem, kad es dzīvoju netālu un ik pa brīdim pavadīju ar viņām laiku. Man pat ir viedo, kurā mēs spēlējām manis bērnībā izdomātu ludziņu, kurā var piedalīties paši, paši mazākie bērniņi - ja vien ir iemācījušies staigāt- un var piedalīties daudz bērnu bez īpašām prasmēm. Ludziņa sastāv no īsas dziesmiņas, istabas vidū sakrautām drēbēm un spilveniem (Čupas). Tad es dziedu dziesmiņu un kā pupa eju un pār to čupu klūpu. Un tad nāk zirņu grupa (visi bērniņi), palīdz man piecelties un tad mēs soļojam pa apli, dziedot "la, la, la".

Pa ceļu gāja pupa,
Vienā galā strupa, otrā - dupa.
Priekšā bija čupa, pupa klupa.

Aiz pupas gāja zirņu grupa,
Tie redzēja, kā pupa klupa,
Tie palīdzēja - hupa, hupa,
Celies augšā , pupa. (I.Ziedonis no grāmatas "Sākamgrāmata")

un vēl. par jaungadu.

aizbraucām uz Cēsīm, visi tādi priecīgi jau dienu iepriekš, dabas takas tuvējās iziet un tā. un gatavoties lielajai deviņdesmito gadu ballei Malā.

un tad 30tajā vakarā Ūpim uzkāpj līdz 40 grādiem, skaidrs, ka ballīte ir jāpārskata, varbūt jābrauc uz Rīgu, kā nu būs.
bet izdarījām visu perfekti - ballējāmies uz maiņām. es no sākuma, tad m_b līdz gandrīz pusnaktij, tad mēs kopā viesnīcā ar šampi un bučām, un tad es līdz rītam.
un līdz rītam - ai mīn, - līdz RĪTAM. biju atpakaļ sešos, pārdejojusies! pārdejojusies tā, kā jau sen biju pelnījusi.

man liekas, ka ar janvāri nekādas apņemšanās nav vajadzīgas, es tikai gribētu dzīvot uz priekšu.
taču gribēju piefiksēt, ka (ja nesāksies karš) -
šogad pirmo reizi desmit gadu laikā man nekas nemainīsies:

es nedzemdēšu, es nepārvākšos, es neceļošu visu gadu, es neprecēšos, es nebūšu stāvoklī, es nemainīšu darbu, man neviens bērns nebeigs dārziņu, man neviens bērns neuzsāks skolas gaitas, man nebūs remontu.

un par to - priekā!

rjaženka 😋

Mans pagaajusha decembra miiljaakais atgriezaas, bet shajaa sezonaa kaut kaa uz vinju vairs nestaaveeja. Vinjsh ar savu partneri pashkjiiries un kljuvis krietni lipiigaaks. Vinjsh bija paaraak pieejams, liidz ar to man ljoti aatri palika garlaiciigi. No viens puses stulbi, ka es taada sekla, bet no otras - pofigs.

Tai pat laikaa shii nelielaa konkurence iedvesmoja H pacensties vairaak. Tas izpaudaas kaa paarsteigummasaazha ar happy ending un romantiska Ziemasveetku getaway, pieskatot draugu kakjus. Bonusaa veel neplaanoti saskreejaamies jaunaa gada balliitee un lieliski izbuchojaamies. Balliitee kaads pajutaaja vai mees ar H veel joprojaam kopaa. Es atbildeeju, ka "kopaa" nav tas iistais vaards kaa to aprakstiit, bet, jaa, mees laiku pa laikam patuseejam. Principaa shiis ir ilgaakaas "attieciibas", kas man bijushas peedeejo gadu laikaa, kas raada, ka tomeer kaut kaads hiiliings ir noticis.

Šodien man kabinetā ienāca kolēģe (mums pusdienu pārtraukums), runājāmies, durvis puspavērtas. Pēkšņi ienāca direktors, nedaudz parunāja, novēlēja laimīgu jauno gadu un aizgāja. Tāda, lūk, pirmā darba diena šajā gadā. Bet, protams, man simpatizē vadītāji, kuri mēdz aprunāties ar ierindas darbiniekiem, jo viņiem ir iespēja būt mazliet mazāk atrautiem no realitātes.

Es drusciņ apskaužu ebrejus. Jā, pasaulē ir pilns ar antisemītiem un viņi gadu tūkstošu laikā ir dabūjuši ciest visai skarbi. Bet drusciņ apskaužu es viņus par to, ka viņiem ir tā tautas - bezmaz kā paplašinātās ģimenes kopība. Kad pagājušajā gadā Taizemē aizturēja grupu "B2" un gribēja to deportēt uz Krieviju, tad viņi tā iesaistījās, ka burtiski izrāva tos no Krievijas rīkles. Izraēlā esot tā, ka Izraēla iesaistoties par jebkuru savu pilsoni vai arī jebkuru citas valsts pilsoni, ja viņš esot ebrejs. Man ļoti gribētos, lai latvieši arī kā tauta vairāk turētos kopā. Nav jau tā, ka mums arī nebūtu šādu iezīmju - Dziesmu svētkos sanāca iepazīt ļoti daudz foršu, izpalīdzīgu un aktīvu cilvēku. Bet gribas laikam vairāk. Varbūt tāpēc, ka man pietrūkst kopības sajūtas pēdējā laikā.

Bauskas pusē, ap Ziemassvētku laiku.
( ... )

Lai jums laimīgs gads, mīļie (paši zināt, kuri tādi ir).

Kopumā man šķiet, ka gaisā virmo daudz eiforisku cerību.
Tad jau redzēsi, kas sanāks.

Nu tā – atradu pirmo vietu, kur piekasīties. A111 paskaidrojumā "Iespējams, aktieris Fabriss Lukini" vietā esmu diezgan drošs, ka būtu bijis jāraksta "Iespējams, režisors Lukīno Viskonti".

Laimīgu Jauno gadu, mīļie! Lai mums tas nākošgad ir mierīgāks, priecīgāks, veselīgāks un labiem notikumiem daudz bagātāks kā šis!

Plānoju, ka man vajadzētu nopirkt planšeti - acīm būtu vieglāk. Man taču uzrakstīja jaunas brillēs - 11. Iepriekšējās brilles man bija pirms vienpadsmit gadiem un tad bija par divām dioptrijām mazāk. :( Un ja tālumā es vēl kaut cik redzu, tad tuvumā ar tādu stiprumu jau ir drusku problēmas. Sāku pat aizdomāties, varbūt man vajadzētu to acu operāciju. Bet ar planšeti - lielākiem burtiem un attēliem - būtu vieglāk. Tas arī jau būtu labi.

Šodien divas labas lietas notika. No rīta konstatēju, ka man vannas istabā ir salūzis krāns, taču jau vakarā tas bija salabots - manas dzīvokļa saimnieces vīrs atnāca un salaboja (man saimniece dzīvo šajā pašā mājā - tikai vienu stāvu zemāk). Otrā foršā lieta - jaunākais brālis ir piemontējis eņģītes vienam grāmatu skapim laukos. Ne vienu reizi vien tās durtiņas man bija uzkritušas uz kājām, kad es gāju tur garām vai tīrīju to istabu un es mēdzu lūgt, lai tas tiek salabots. Es pat nopirku enģītes. Tās vēlāk brālis izbrāķēja, jo vajagot tikai skrūvītes kaut kādas tur. Nu tad šoreiz, kad uzzināju, ka viņi brauks uz laukiem, palūdzu, lai paņem tās skrūvītes un salabo. Un salaboja. Es esmu tik priecīga. :)

Savukārt šonakt sapnī es redzēju, ka dzīvoju kaut kādā baigajā gaģušņikā - pagrabstāvā ar mazu lodziņu, kas aizklāts ar kaut kādu lupatu. Kad iznācu laukā, tad izrādījās, ka tā ir kaut kāda pieklājīga māja uz Barona ielas. Bet kad ienācu atpakaļ, vairs to savu dzīvokli nevarēju atrast.