Kas ir Jūsu rakstīšanas guru - tie, kas Jūs ir iedvesmojuši tādā ziņā, ka jūs sakāt - o, jā, šādi es arī gribētu rakstīt un kāpēc.

No pasaules klasiķiem man patīk Viktors Igo - tas viņa pamatīgums, iedziļināšanās, pamatīgums, līdzjūtība.
Žils Verns ar saviem ētiskajiem varoņiem un pirmo informāciju par svešām zemēm (par daudzām lietām pirmo reizi es kaut ko uzzināju tieši no viņa romāniem).
Šarlote Brontē - veids, kā viņa atspoguļoja savu iekšējo pasauli - tik īsti un autentiski.
Hektors Malo - viena no manas bērnības mīļākajām grāmatām bija "Bez ģimenes" - kaut kā vienkārši, bet ļoti sirsnīgi uzrakstīta. Edgars Po - man nepatīk viņa stāsti, bet tas veids, cik ļoti lielu emocionālo iespaidu viņš spēj atstāt - viņa stāsti biedēja vairāk kā daža laba šausmu filma - ir iespaidīgs.
Anšlavs Eglītis - ļoti viegla un tēlaina valoda, interesants sižets, ļoti viegli varēju iztēloties to, ko viņš apraksta.

UPD. Atcerējos vēl vienu - Vilhelms Haufs. Izcilas pasakas.

Piektdien biju uz Laimas Eglītes gleznu izstādi. Joprojām tāda sajūta, ka esmu bijusi lielos svētkos.

No noklausītajām sarunām - kāda sieviete līksmi uz Akmens tilta pa telefonu (krieviski): "Negribējāt krievus - saņemiet Ramadānu!"

Raidījumā "Zināmais nezināmajā" kāda pētniece par jaunu vēža ārstēšanas metodi (uzbudināti): "Un, kas man ļoti patīk - ka tas aiziet arī līdz metastāzēm!"

Vakardienas pozitīvais pārsteigums bija kāds jauns vīrietis, kas palaida mani tramvajā apsēsties. Jo man bija divas smagas somas (mana un Lauvas). Biju ārkārtīgi pārsteigta. Kāpjot transportā, es drīzāk gaidu, kad mani atkal nolamās vai piesiesies visa brauciena garumā, liks celties no sēdvietas, kāps uz kājas vai vienkārši kautiņa laikā uzkritīs virsū.
Varbūt ar laiku tā notiks biežāk? Tāda novecošanas pozitīvā blakne.

Tas laikam ir lielākais jautājums - vai pasaule ir mainījusies, vai arī mans skatījums uz lietu kārtību ir mainijies.

Runājām ar Amerikas draudzeni, kurai nu jau ir pāri 60mit:
- Bet tas jau bija jūtams gaisā, mēs to zinām, vai ne?
- jā.


Vai es to jutu? Jā. Es to jutu. es biju potenciālā prece. Un tikai mana alternatīvā domāšana mani paglāba par kļūšanu no tādas. Piemēru ir daudz. Piemēri bija sēdēt "Nostaļģijā" ar draudzeni un piepeši blakusgaldiņa vīrieši izrādīja sevišķu un pastiprinātu ( pasīvi agresīvu, bet toreiz mēs nezinājām tādu jēdzienu) interesi par mums. Vai "paldies dievam piektdiena ir klāt"" sūkt savu kokteilīti un piepeši pienāk būda - miesasargs un saka, ka viņa kungs aicina mani pie sava galdiņa un man sakot nē, tapt absolūtā neizpratnē , kā es atļaujos ko tādu?! Es esmu palaidusi garām savas dzīves lielās iespējas - Neesmu drāzusies (sorrī mai langvidž) ar īstajām personām pareizā laikā.

Šovakar uzliku 90-ties, hits lai skan mājās no spotifai. Tie dziesmu vārdi!! Tās atmiņas. Britnijas dziedātais "Beibī hit mī one more taim". Kas tas bija par fakinu svieta laiku, ko es izdzīvoju?! Bļāviens! Sviests un marasms pilnīgs! Bet tāds viņš bija. Un paldies visiem mammas sargeņģeļiem, kuri sargāja arī mani, es viņu izdzīvoju. Vai es varētu iedomāties, ka maniem bērniem jāizdzīvo kas līdzīgs? NĒ!!!! Nē, nē un vēlreiz nē! Es braukšu meitai pretī kaut uz pasaules malu (uz pasaules malu braukt es neatļaušu, ja vien es nebraucu līdzi), bet nespēju iedomāties, ka viņa brauktu ar stopiem mājās. Ka viņa, kā savulaik es, kautos ar pārdesmit krieveļiem, lai netiktu izvarota. Ka viņa skatītos maniakam acīs - vai nu atkāpies, vai nogalini.
Fak. Kas tie bija par laikiem?!
Kaut kā man liekas, ka tagad ir daudz labāk un mierīgāk. Vai arī esam pacēlušies citā līmenī un tas kaut kur joprojām eksistē.Kā paralēlā pasaule.

šo divu nedēļu laikā esmu uzzinājusi, cik ļoti viņu pievelk un valdzina smakas- ieberzēt kažokā miskastmašīnas sulas, nopeldēties kanalizācijas ūdeņos, izrakt no lapu kaudzes puspuvušu vārnu ķetnas, draudzēties ar alkāniem + mans jaunais spring look ir dubļi un spalvas

mums ar dodžeru bija Rīgas brauciens, apskatījām Ziedoņdārza krupīšu tukšo strūklaku, atpakaļceļā kkādi trokšņi no motora, bet it kā jau pierasts pie gļukiem, maucu tālāk. apstājāmies viršos pēc kafijas un tad jau darbinot bij norm traktors, kaut kas motorā baisi grabēja un negribēja būt tur, aizmocīju līdz Siguldai, saņēmos saprast, ka varētu nebūt droši, noliku skatu laukuma maliņā un raudzījos, kā pa gaismu tikt mājās. kā Dieva sūtīts pēc 30 minūtēm piesolīts Cēsu autobuss, sataisīju savu žēlīgāko seju, atlaidu vaļā matus un iemanipulēju šoferi paņemt mūs bez uzpurņa. Kajs uzvedās ekselenti, uzreiz aizgāja šarmēt to segregācijas daļu, kas sēdēja dibenplānā un visi bija zem promilēm. šodien auto evakuators, ļoti neērts zvans servisam, gaidu atbildi no evakuatora, jābrauc pakaļ un, pateicoties tam, ka apdrošināšanā pieķeksēju arī palīdzību uz ceļa, uz 3 dienām piesolīts auto, kas ai kā noderēs. bet arī, nu pizģec man, lūdzu, lūdzu pietiek visādu piedzīvojumu.

Manā sirdī rodas
līdzjūtība, kad manā apziņā nonāk priekšstats par kādu līdzjūtību izraisošu personu. Ceļš uz
sirdi iet caur galvu. Tur izņēmums nav arī mīlestība. Ja tā nav tikai dzimumtieksmes izpausme,
tad balstās priekšstatos, kādus mēs izveidojam par iemīļoto būtni. Un, jo ideālistiskāki ir šie
priekšstati, jo svētlaimīgāka ir mīlestība. Arī te doma ir jūtu tēvs. Saka: mīlestība padara aklu
pret iemīļotā vājībām. Šo lietu var uztvert arī apgriezti un apgalvot: mīlestība tieši atver acis uz
priekšrocībām

diametrāli pretēja ideoloģija

potenciāli kaitnieciska informācija

pierādījumos balstīta pornogrāfija

katru dienu katrā brīvā brīdī ar Kaju skrienam pa mežiem, ielām, takām un grāvjiem un visu laiku viņam ir seja: maucam! es gribētu redzēt viņu kādreiz nogurušu. uzinstalēju beidzot soļu, km un cardio skaitītāju. viņš ir vienmēr labā garastāvoklī, vienmēr enerģisks un kaut kādā ziņā, bez pretenzijām visu laiku būt blakus.

Šobrīd internetā ir atrodams tik daudz mazāk nekā pirms tiem pašiem divpadsmit gadiem. Daudz kas ir izdzēsts vai paslēpts. Gribēju sameklēt mākslinieku, kas bija gleznojis gleznu, kas bija Capital kalendārā 2014.gadā "Botoksas kundzes tējas pauze". Un nekā. Lai gan pirms divpadsmit gadiem tepat cibā biju ielikusi pat bildīti. :(
Mākslas darbi ir viena no lietām, kas mani nomierina. Mani nomierina skaistums. Varbūt tāpēc, ka skaistumā ir harmonija.

Rust deterministiskā atmiņas pārvaldība ir baigais ņom ņom

vēl konstatēju, ka tulkojumā esmu ierakstījusi nevis "slavenos varoņus", bet "slavenos varņus"