# Draugi

Parunāsim par ideāliem.

Eksistē tāds viedoklis, ka ideālisti ir skaļi un agresīvi, ar reliģisku fanātismu seko sevis uzstādītiem ideāliem, nav gatavi pieņemt neko citu kā tikai sevis uzburtu utopiju, un viņu ideālu propaganda ir represīva pret apkārtējiem. Pretstatā šim ir reālisti, kas ir apveltīti ar milzu iecietību, ir spējīgi paskatīties uz lietām objektīvi, un spēj atrast kompromisu. Tie būs tie īstie cilvēki, kas spēs panākt to, ka daži no mūsu gaišajiem mērķiem tiks sasniegti.

Viena no šādām ideālistu grupām, piemēram, ir vegāni, un es sevi identificēju ar šo grupu. Un realitāte ir tāda, ka es dzīvoju kopā ar veģetārieti. Es reizēm apzināti vai neapzināti apēdu kādu saldumu, kas nav vegānisks, un nekrītu par to izmisumā, bet mājās joprojām ir nodalījums starp vegāniskām un nevegāniskām lietām. Es neesmu pārtraucis draudzību ne ar vienu cilvēku, ka uzturā lietotu gaļu. Es apmeklēju veikalus un kafejnīcas, kas tirgo nevegāniskas lietas. Visas sociālās struktūras man signalizē to, ka ar mani kaut kas ir nepareizi, un tomēr es esmu diezgan integrēts sabiedrības loceklis ar savām specifiskajām vajadzībām un preferencēm.

Es neesmu studējis ētiku, tāpēc lietoju šo terminu tīri utalitāri. Daudzās organizācijās ir ētikas komisijas. Ir ārstu ētikas komisija, kas mēdz vērtēt, vai konkrētā ārsta homeopāta darbībās nav saskatāms kaut kas problemātisks, ir Latvijas žurnālistu asociācija, kas vērtē dažādu mediju rīcību atbilstoši kaut kādai abstraktai mediju atbildībai, pat reklāmas industrijai teorētiski ir sava ētika, par politiķiem nemaz nerunājot. Ētikai nav likuma spēka, kas mēģina aprakstīt konkrētas sekas kādai konkrētai rīcībai, bet tai noteikti ir kaut kāda funkcija. Pat ja Hipokratiskais zvērests pilnīgi neko nepasaka par konkrētā ārsta kvalifikācijām, es domāju, ka vairums no mums negribētu doties pie tāda ārsta, kas atteicies to nodot. Tā ir tā postulētā latiņa, kas mums neko nepasaka par katru konkrēto gadījumu, bet toties palīdz atsijāt tos elementus, kas nepārprotami to nespēj pārvarēt. Tā latiņa, protams, ir diezgan individuāla. Bet tanī brīdī, kad mēs skaidri postulējam, ka šis idēls mums vairs nav svarīgs, mēs nolaižam to latiņu, un ļaujam ieplūst daudz lielākam skaitam problemātisku gadījumu, kurus mēs gribētu nepieļaut.

Ar šo es visu gribēju teikt, ka ideālisms nav slimība, ar kuru sirgst aprobežoti cilvēki, bet gan mērķis un orientieris, uz kuru mēs katrs varam tiekties, un kurš nepastāv tīrā formā, ņemot vērā faktisko realitāti. Ļoti daudzi "told you so" reālisti savu nihilismu jauc ar viedumu. Manuprāt mērķis ir apzināta dzīvošana, kurā tu nevairies uzzināt un saprast savas rīcības sekas. Ir svarīgi arī saprast, ka tu pats nemaz nespēj dzīvot atbilstoši sevis uzstādītiem ideāliem, bet tas nenozīmē to, ka paši ideāli būtu jāizmet. Vienā vai otrā veidā tu neizbēgami būsi atbalstījis cilvēku vai dzīvnieku ciešanas, nāvi, vai vides sagraušanu, bet tu vismaz nenodarbojies ar noliegumu vai absurdu savas rīcības racionalizēšanu, bet mēģini darīt labāko savu iespēju robežās.

Izrādās, ka viss kārtībā, mincīt, ar mani vienkārši kontaktējas Augstākie spēki, kuriem turklāt esot kas svarīgs sakāms!
Saskaņā ar google un ķīniešu medicīnu, "if you get up between 3 AM and 5 AM, then you should seriously consider that a sign that a higher power is trying to tell you something. when you wake up at this time during the night, you might pay closer attention as you could be getting an important message from the supernatural world."*
Man, jāatzīst, arī ir kas svarīgs tiem pārdabiskajiem Augstākajiem spēkiem sakāms, tādas nekomplimentāras pārdomas par viņu manierēm un komunikācijas stilu nedēļas garumā. Gribu gulēt!!!

*https://www.987thebull.com/waking-up-between-3-and-5-am-could-indicate-a-higher-power-is-trying-to-tell-you-something/#:~:text=But%20if%20you%20get%20up,message%20from%20the%20supernatural%20world.

jau otro vakaru pēc kārtas uz ceļa sastapu staltbrieža bulli. citu ragaini citā ceļā

Vakar gājām pretī zelta rudenim (izskatās, starp citu, ka šogad rudenim būs pamaz zelta). Pa labiekārtoto taku ap purva ezeriņu sākām iet vasarā, beidzām jau rudenī.

ik pa laikam kāds prasa kā es šito visu varu? patiesībā nevaru. nu, varu kaut kā kampaņveidīgi ar Dievu uz pusēm, dažreiz veiksmīgi, dažreiz ķep-ļep. šodien aizvedu skuķus uz skolu (atcerējos abām sporta tērpus, abām bļodas ar rudens velšu kompozīcijām - plds D! nesa pašas - mugurenes, maiņai sandales nr.3 jo kedas, kas skolā spiež, grozu rudens veltēm ar āboliem un ķopsīti ar zīlēm, atcerējos paņemt no skolas uz izstādi aiznestās bērnu dzejoļu grāmatas), bet gandrīz nokavējām, jo nevarēju atrast dzīvokļa atslēgas un bija jāgaida kad vīrs atnāks pavadījis vecāko bērnu. v
atnācu no skolas, atslēgas atradās.. svārku kabatā. satikos ar cibiņu, atdevu maisu ar bērnu drēbēm (cenšos nesapriecāties par to, cik mēneša laikā esmu atlupatojusi, jo lupatu nezūdamības likums mani baida, es jau jūtu, kā man no nezināmas puses uzglūn!), parkā papļāpājām, apskatīju dārziņu (es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs! jau nākamgad!) pacienāja ar āboliem, uzdāvināja saulespuķes, aizveda līdz mājām <3 uzcepu omleti, sagriezu dažus ābolus plātsmaizei un bija jau jāiet pēc skuķiem. nr.2 drāma - sporta kuļķenei atiris viens štrunts kas stūrī notur striķīšus, fiksi aizejam uz mašīnu, pa ceļam vīrs zvana prasa kaut ko par nošu burtnīcu. nr.3 nezin kur viņai stāv, kurā somā, kāda izskatās. pie mašīnas redzam kā vīrs raitā gaitā iet pakaļ tiem štruntiem. līdz nodarbības sākumam 6 min un vēl jābrauc. pēc mirkļa zvana, ka nevar atrast. atnāk ar kaut kādu nepareizo kladi, nr.3 dusmīga un niķīga, es, protams, vainīga. mūzikas skolā drusku nokavējam sākumu, ielaižu kabinetā pirms tam sabučojusi un apsolījusi atnest launaga kārbiņu un pameklēt nošu burtnīcu un to mapi, kura jau sen esot pazudusi. mājās padzeros, pačurāju, nomainu kreklu, ielieku mazākā somiņā maku, atslēgas, ielieku kārbiņā banānu, pusi svaiga ābola un trīs žāvētus, iestūķēju somiņā un nesos - līdz viņas starpbrīdim 13 minūtes. starpbrīdis bija sācies kad nonācu mūzikas skolā, jo paiet es varu ātri gan, bet dūrējs sānā iemetās nevājais un tāpat bija jāpastāv ar skatu uz mūzikas skolu. telpā bija jauki un jautri kamēr mans bērns ar bd grupiņas biedreni bija divatā aizgājušas pačurāt (tas ir sācies, ja?!)
vīrs kkad pirms izgāju prasīja vai uz centru braukšu pa tiešo, bet es tobrīd nevarēju. sazvanījos lai noskaidrotu, ka viņš izdarīs atlikušo dienas jebļu ar mūzikas skolu (samainīs bērnus un pēc tam savāks arī vecāko), brīnumainā kārtā man līdzi bija viss, izņemot svaigu kreklu un ūdeni un pat vilciens uzreiz paspējamā laikā, tā nu braucu atlikušajās neplānotajās obligātajās darīšanās uz Pilsētu slapju muguru, kuli putās un drusku pēc smalka siera. viss ok, bet prasītos jaciņu, padzerties un sausu kreklu :D

nu jā, kaut kā tā - kurš gan atceras, ka vajag launadziņu un mūzikas skolas somu iepriekšējā
laba motivācija autoskolai (kurai man tāpat šobrīd nav resursu, vismazāk jau mentālo un intelektuālo)

Vakar noskatījāmies abus Blade Runner. Kad iznāca Blade Runner 2049, man bija lieli aizspriedumi pret šo filmu, tāpēc es viņu tā arī nebiju redzējis. Bet kaut kad ap to pašu laiku noskatījos veco Blade Runner, jo kanons. Vakar atkārtoju šo pieredzi, un nonācu pie tiem pašiem secinājumiem, pie kādiem es nonācu pirmajā skatīšanās reizē - ļoti atmosfēriska filma ar ne pārāk daudz satura. Es vēl nodomāju, ka gan jau grāmatā lietas ir pamatotas daudz labāk kā filmā, kurā bija jāskatās uz to, kā Fords piecas minūtes rāpjas augšā pa slapju sienu ar lauztiem pirkstiem. Bet Blade Runner 2049 izrādās ir diezgan labs stāsts, ja neskaita beigas, bet tā laikam bija nodeva potenciālajam stāsta turpinājumam. Cita starpā, ir vērts noskatīties arī veco filmu, lai dažas detaļas jaunajā meikotu sensu, pie viena pieredzēt divas ļoti neērtas "seksa" ainas, katru ļoti citādi dīvainā veidā. Bet jaunā filma ir arī diezgan meta, un iespējams tāpēc es redzēju arī neizpratnes pilnas atsauksmes par to, ka filmā tā pa lielam nekas nenotiek.

Tagad ar nepacietību gaidu Blade Runner 2099, kas būs seriāls Ridlija Skota izpildījumā, kuram grafiku nesakritības dēļ nesanāca norežisēt Blade Runner 2049, un kurā arī būšot Raiens Goslings. Tur bija visādas aizķeršanās ar streikiem un filmēšanu Belfāstā, bet pavasarī filmēšana esot uzsākta Prāgā, un 2025. gadā seriālam vajadzētu būt gatavam.

Pirms nepilniem diviem mēnešiem, pāris dienas pēc pēdējā koncerta, Židrūns beidzot paviesojās latviešu KEXP - Studijā "Gateris"! Video tvert ŠEIT.

Birokrātijas Aparāts nepieņem dokumentu, elektroniski saka, ka nav atbilstošs, bet nesaka kāpēc nav atbilstošs. Zvanu Birokrātijas Aparātam, prasu, lai lūdzu paskaidro, kāpēc dokuments nav atbilstošs, lai varu dokumentu tomēr iesniegt.

Tante: tas dokuments nekam neder.
Es: vai varat lūdzu paskaidrot, kāpēc nekam neder.
Tante: tas dokuments ir galīgi ne tā uzrakstīts, mēs tādu nepieņemam! Datums ne tā nav uzrakstīts !!
Es: paldies, un tātad, ja es pārrakstīšu datumu, tad dokuments derēs?
Tante: tas dokuments ir neatbilstošs !!
Es: jā, es saprotu, paldies, bet vai neatbilstošais datums ir vienīgā lieta un, ja es pārrakstīšu datumu, vai tad dokuments tiks pieņemts?
Tante: tas dokuments ir neatbilstošs !! Pilnīgi šķērsām, mēs tādu nepieņemam!
Es: jā, es saprotu, jūs man to sakāt. Bet vai neatbilstošais datums ir vienīgā lieta un, ja es pārrakstīšu datumu, vai tad dokuments tiks pieņemts?
Tante: tas dokuments ir neatbilstošs !! Man te vairs nav ko teikt !!
Es: [bezcerīgi] paldies.

...

bet varbūt labāk neziņa, nekā uzzināt. vai arī vēl sliktāk - kad beidzot būs sagaidīta vizīte pie ārstes (trešdien), viņa pateiks, ka nevar saprast, kas tas ir, un vajag braukt uz bērnu slimnīcu, kas nozīmēs, ka neziņas laiks vēl pagarināsies. ko es zinu šobrīd - es zinu, ka tas 100% nav ādas nobrāzums, kas vienkārši slikti dzīst (uzreiz iztēlojos nāvējošas slimības, kuru pazīme ir slikta dzīšana, kaut kas ar asinīm saistīts droši vien; vakardien izlasītais raksts par puisi, kuram zālēm vajag pusmiljonu, situāciju neuzlabo). biju sanervozējusies jau brīvdienās, jo tā brūce jau 1 eiro izmērā, bet bija, nu nez, 5 mm (?). aizbraucu uz traumpunktu, bet tur teica, ka #vissnorm, brūce dzīst, iekaisuma nav, pasmērējiet bepantēnu.

un tad vakar pamanīju, ka tuvumā ceļgalu locītavās parādījušies tādi paši, tikai vēl pavisam mazi. un tie sulo. tās nav vējbakas, tas nav nekas, ko man piedāvāja internets, līdz ar to esmu neziņā, bet nekas labs tas točna nav, jo kas gan labs var tā izskatīties, izplesties un sulot. un vairoties. jau redzu to bērnu, kas bija feisbukā kaut kad, viss nobintēts, jo viņam nedzija āda, un tur vāca ziedojumus ārstēšanai or smth.

Nedepresīvā vakardiena stipri mazāk klausās mūziku. Tā pavada mani vairs tikai skrienot, braucot ar riteni un mašīnu. Ikdienā kā fons tā vairs nav. Šodien gāju 4.5h pārgājienu vnk klausoties pati savā galvā, i guess. Šis būs zemākais VISAS STUNDAS rādītājs manā spotify vēsturē, dārgo decembri.

deviņdesmitajos un divtūkstošajos mamma bija tādā 'šķīvīšu pulciņā' kur viņi ik pa laikam satikās, no māla krūzēm dzēra ārstniecības augu tējas ar medu un dažādām jocīgām uzkodām (ķirbju salāti ar riekstiem, dzērvenēm un medu, bebru dziedzeru uzlējums, āpšu tauki), apsprieda dažādas filozofiskas teorijas un ezotērisku huiņu (čemtrteiļi, NLO, trešās acis, reinkarnācija, eņģeļi), lasīja Skanošā ciedra sēriju (man toreiz patika), Lobsangu Rampu, padomju laika samizdatus par ajūrvēdu, cigunu, iņ-jaņ, dzīvības enerģijas meridiāniem, apziņas paplašināšanu un es ik pa laikam domāju par to stāstu kur šerpa kalnos veda kaut kādus baltos (ģeologus? alpīnistus?) kam fiksi fiksi vajadzēja un viņi riktīgi iedzina pirms termiņa un tad vienkārši apsēdās un pateica, ka tālāk neies kamēr dvēsele šos nebūs panākusi

man, lūk, ir tāda sajūta, ka vēl jāpasēž jo dvēsele nav mani panākusi. piektdien dabūju Rota vīrusu (vispār jau laikam 4dien vakarā) un neaizbraucu uz studijām, pagulēju diendusiņu, vakar bijām uz Daugavgrīvas cietoksni (ļoti iesaku) un uz jūru un pēc tam Voleru autobusu galapunktu apskatīt ostu un kuģus un Daugavu un pēc vakariņām aizgāju pastaigā (+5 km), šorīt pamodos pirmā, pēc 8iem un vēl pirms kafijas jau biju iesākusi vienu semestra darbu. kas ir interesants, bet ļoti piņķerīgs un ekselī (aibažubažu) un viens no ļoti daudziem šosemestr un es jau kavēju savu iedomāto grafiku

padalieties, varbūt jums ir spotiņi, kur jūs Rīgā pērkat labu pārtiku, /ne par miljonu overpackaged jaunburžuju varianti /
interesē, piemēram, izlejamā olīveļļa, labas olīvas uz svara, normāli sardīņu konservi kaut vai, labi Indijas rieksti (ne par miljonu), vispār jebkas zero-waste, kas nav saslaucīts pa grīdu un 7 gadus stāvējis maisā, kā arī superfoodi (livin cenas ir šausmīgas)

Survival nīderlandieša lekcijas laikā iegooglēju "Despicable me 4 seansi"

wider notion of a smooth city is not MY problem, Renē