# Draugi

mans mīļākais debilais komentārs zem intervijas "Ir", kur žurnāliste uzlikusi virsrakstu "Kā uztaisīt perfektu čatniju":

kāds ierakstījis, ka atkal recepti nevar normāli uzrakstīt, neizstāstot savu biogrāfiju. acīmredzami domādams, ka šī nav intervija, bet tā siča, kad tu gūglē receptes, un vajag "jump to the recipe", lai izvairītos no stāstiem par dzimtas gatavošanas noslēpumiem un citas liekas informācijas.

"Netikumīgajos" ir tas viens Meļķes dzejolis, kura laikā skatītāji uz mirkli sastingst, noklust, cits apraudās, cits nezina, kur likt acis.
Skolas laikā es biju tā meitene par kuru ir šis dzejolis. Un es joprojām esmu tā meitene.
Varētu padomāt, ka veiksmīgi izdzīvojusi, bet nekas jau nav mainījies.
Toreiz man nebija pleiera un tāpēc arī nebija austiņas, kurās varētu skanēt klusums.
Tomēr beigu beigās visa mana super aktīvā dzīve patiesībā ir tādas austiņas, kurās vienkārši skan klusums.

Šorīt tviteris izmeta jaunāko Zviedrijā veikto pētījumu, kas atklāj PHD studiju kaitīgo ietekmi uz garīgo veselību. Salīdzinot ar maģistra studijām doktorantiem dramatiski pieaug dažādu mentālo problēmu zāļu lietojums. Man ir divas nepabeigtas doktorantūras, ar diviem nokārtotiem promocijas eksāmeniem un diviem pusrakstītiem darbiem. Un man par to ir nenormāls kauns. Bet es laikam arī reāli nesaprotu, kāpēc tas phd man būtu vajadzīgs. Tieši ko es vēl varētu pierādīt. Un vai tad, ja es to darbu pabeigšu, ar mani vairāk kāds sarunāsies kā ar cilvēku?
Es joprojām dzīvoju bez antidepresantiem un citām zālēm, kas palīdzētu man justies vieglāk.
Palīdz ezers.
Bet aizvakar bija pirmā diena, kad nepeldējos, jo bija jābrauc uz Rīgu atmēģināt "Netikumīgos". Neatbrauca puse skatītāju, jo vienas skolas skolotāja bija sajaukusi izrādes datumus. Spēlēja pustukšai zālei, bet vienalga bija labi. Tā izrāde dzīvo jau piekto gadu. Kā teica gaismu puisis - šī ir izrāde ļeņins - mūžam dzīva.
Aizaizvakar peldējos 3 reizes, jo bija sajūta, ka šogad pēdējo reizi.
Ļoti sāp kakls.
Pēc tā, ka cilvēki man lūdz atkārtot to, ko saku, saprotu, ka runāju klusi un nesaprotami.

1. Vispār jau trisolariāņiem bija zināms informācijas pārveidošanas koncepts jo tajos viņu stāstos par savu vēsturi viņi bija aizvietoti ar cilvēkveida tēliem sapratnes vienkāršošanai => attiecīgi nav skaidrs kāpēc šamie tā vibrēja par sarkangalvītes pasaciņu kas arī ir vienkāršots stāstiņš kādas idejas ilustrēšanai.

2. Ja uzdevums ir pievākt planētu un un atbrīvot to no traucējošām būtnēm tad priekš kam viss šitas cirks ar attīstības bremzēšanu, kolaborantiem utt. Var tak vienkārši uzkonstruēt un nomest vidē kādu faktoru kas aptur cilvēku vairošanos un pēc 400 gadiem planēta gatava lietošanai. Ja cilvēkiem vēl nav mākslīgas vairošanās tehnoloģiju un prāta pārneses tehnoloģiju tad vienos vārtos.

3. Sagriezt kuģi ar nanošķiedrām lai iegūtu zināmus materiālus tomēr ir drusku ar lielgabalu pa zvirbuļiem, kuģis nav bruņots, uz kuģa tikai netrenētas civilpersonas => kaujas nirēju/ jūras kājnieku/ ``seal`` specvienība tiktu galā klusi, tīri un ar min collateral damage. Imobilizē visus kas uz kuģa un pēc tam specu komanda sameklē visu ko vajag.

Lasu, tātad, teorijas grāmatiņu, domāju, nu bāc, kur tu visu šo laiku biji un kāpēc man bija tik ilgi jācīnās, lai pie tevis nonāktu, te viss ir uzrakstīts vienkārši un trāpot tieši būtiskajā, šādi es gribētu rakstīt savu promodarbu

Un tad atceros, ka es taču šo grāmatiņu biju atradusi pat pirms iestāšanās doktorantūrā, paskatījusies un nodomājusi "te taču viss ir traki vienkārši un turklāt ne par tēmu, un kuram tas rūp, bet nu mierinoši, ka ir tādas grāmatiņas, vismaz es zinu, ka neviens neko nesaprot un es gan sapratīšu"

Kas droši vien nozīmē, ka šis aplis ir noiets un es varu rakstīt augšā nākamo teorijas nodaļu

kaut arī ieradāmies minūti minūtē (tā ir mana oficiālā versija), pēc tam bija tāds zen - termosā man līdzi kafija, pati - saģērbusies piemēroti laikapstākļiem (ļoti labiem laikapstākļiem), kā tādā bišu stropa viducī, pat papļāpāju ar kādu no mammām, kaut gan vispār es gluži labi pavadu laiku vienkārši skatoties, kā manējais trenējas.

Kā zināt, ka doktorantūras metodiķis nav aizstāvējis vai pat rakstījis doktora disertāciju?
Tā, ka piezvana, stādās priekšā un bez nekāda brīdinājuma pajautā "sakiet, kādā stāvoklī patlaban ir jūsu promocijas darbs"

/ tā bija ļoti jauka saruna, viss bija mīlīgi un smieklīgi un es nesāku raudāt

Ēdu aizvien tumšāku šokolādi. Pašlaik iet 95%. Domāju, varbūt nav ko ņemties un vnk jāēd pliks kakao pulveris?

Ziņa, ka Ufo ar Fredi ir atgriezušies radio ēterā Bē-bē-brokastu formā, ir raisījusi interesantas sajūtas. Viena no tām, protams, ir - I'm so fucking old. Un lai gan patērēt radio šobrīd būtu ļoti jocīgs koncepts, zināma ziņkāre mani māc.

Es Ir izlasīju... interviju(?)... mazliet grūti par interviju nosaukt sarunas aprakstu ar dažiem citātiem. Lai vai kā, daži šī raksta momenti man likās īpanēji un nepietiekami paskaidrojoši. Tur divas reizes bija pieminēts Soross, un ja pirmajā reizē es to uztvēru kā ļoti jocīgu Ufo joku, tad aprakstītā otrā epizode man radīja jautājumu, vai Ufo gadījumā nav sagājis lielākā būmerī, kā es biju gatavs viņam atvēlēt? Un ja tā, tad tas ir drusku bēdīgi, pat ja es visdrīzāk nesākšu atkal klausīties šo raidījumu. Nedomāju, ka Fredis būtu nespējīgs uz laiku neizturējušu būmerismu savos uzskatos, bet es esmu pārliecināts, ka viņam vismaz piemīt kaut kāds jūtīgums, lai politkorekti izlīdētu cauri mūsdienām, neglābjami neiznīcinot pozitīvās pagātnes atmiņas par savu personu. Par Ufo tādas sajūtas nav, un fakts, ka viņš ar Artusu kaimiņu savulaik taisīja jaunu radio, šai sajūtai galīgi nepalīdz.

Beigu beigās nav tā, ka es jebkad būtu cēlies sešos no rīta uz darbu, kad sākas šis raidījums, un tāpēc es visdrīzāk neesmu šī raidījuma mērķauditorija. Es apmēram stādos priekšā savu stereotipu par būvlaukumu, kura malā stāv rādžiņš, no kura skan Freda un Ufo balsis, un kaut kādā ziņā es tagad jūtos šim raidījumam par jaunu, lai cik absurdi tas neizklausītos, ņemot vērā to, ka kādreiz es tam nebiju par jaunu.

pamodos miglā un tumsā (saule te lec 10 minūtes vēlāk) un gāju peldēt ar medūzām un kaijām. gar jūru skrēja divi suņi, kas izrādījās stirna ar savu bērnu, sabijās no manis un iebēga pilsētā.

Man liekas, ka ljoti censhos neiemiileeties.

Kaadu laicinju viens otru neredzeesim, varbuut kljuus skaidraaks.

vispār, es visu laiku domāju, ka "rudens āboli" tā ir tāda šķirne. kā cukuriņi, dzidrie vai antonovka. ar to arī aprobežojas manas ābolu šķirņu zināšanas. bet tagad stāstu bērnam un domāju - bet vai tie tiešām tā saucas? vai tā, sagadīšanās pēc, sauc šos?

mēģināju labāk saskatīt ar tālskati, sapratu, ka prieka no tā maz un drīzāk pretēji - nefiksējas un nefokusējas, un nevaru iedabūt visu mēnesi iekšā kadrā.

bet tiem, kam tālredzība, tiem jau laikam pavisam labi? cik tad tālu tā tālākā tālredzība rāda - tie ir metri vai kilometri?

Kamēr es slimoju, es sevi izklaidēju, iepazīstoties ar dažādiem sociālekonomiskiem procesiem pasaulē. Piemēram, kā kratom (pat nemēģināšu latviskot) produktu haips ASV ir izmainījis Indonēzijas zemnieku dzīvi. Kas agrāk bija tradicionāls uzmundrinošs dzēriens, tagad ir kļuvis par industriju ļoti īsā laikā. Noliekot amerikāņu veselības problēmas malā, vai tā ir sociāli ilgspējīga un videi draudzīga saimniekošana, tas vēl ir jautājums. Bet mums jau vēl ir kvinoja, mandeles, avokado, ķiploki un vēl citas "ētiskas" industrijas. Bet lielvalsts tirgus pieprasījums ietekmē ne tikai tālu un eksotisku valstu ekonomiku. Luiziānas garneļu zvejas industriju, kas ne tuvu nav spējīga apmierināt iekšējo pieprasījumu, ļoti labi gremdē Indijas garneļu audzētāji. Vai audzētāju prakses ne tikai kropļo kaut kādu tālu un mums ne pārāk svarīgu tirgu, bet arī ir problemātiskas vides, cilvēktiesību un veselības jautājumos? Ļaušu minēt. Vēl nesen bija tas raksts par islandiešiem, kas ir mazliet satraukušies par lašu audzēšanu sprostos jūras piekrastē. Norvēģi bija pionieri šīs problemātikas veicināšnā, bet nu jau ir izstrādājuši visādus regulējumus, kas gan tāpat šo nozari nepadara par pārāk lielisku. Ziniet kur vēl grasās audzēt lašus sprostos? Tepat mūsu pašu jūriņā. Tad vēl mums ir tādas ļoti noderīgas un visiem vajadzīgas industrijas kā mākslīgais intelekts un kriptovalūtu mainings, kas nu ļoti palīdz ar planētas co2 mērķiem. Holandieši gan ir nolēmuši, ka varbūt viņi savas paprikas siltumnīcas varētu sildīt nevis ar gāzi, bet ar severiem. Jāsaka, ka nav pats stulbākais veids kā nokurināt kaudzi elektrības.

Tikmēr soctīklos "tradicionālo vērtību" kopēji turās pie mītiem par viensētām, kurās omes turpina slaukt savu gotiņu. Vai "ekonomisti", kuriem uz jebkuru kritiku ir viena atbilde: "Jums vienkārši skauž."

Šis viss rada vēlmi maizei, tomātiem un ievārījumiem pievienot vēl kādu kaudzītu produktu, ko mēģināt nodrošināt pašiem. Un, protams, vēl vairāk skatīties tirgotājiem uz pirkstiem. Ar kafijas importu un grauzdēšanu, domājams, es nesākšu nodarboties, lai gan tas būtu ļoti skaisti. Vēl bez skaisti ir arī tirgus likumi, lai gan Molberta, Mīklas un citi piemēri rāda, ka netrūkst cilvēku, kas nemeklē Lidl labāko piedāvājumu.

kristo lombardi atgādina, ka iešana ar paulīni rēži ir kā skaitās vēlīns rudens pankreātisma skolā olā viņš iedeva ātri piecdesmit rafīnus un ātrā solī devās brīvajās gaitās, cik brīvas tās var būt šajā pilsētā ar šaurām ielām, ko no abām pusēm apņēma ēku sienas kā jau tas bruģī bija rakstīts, ka atvēzējies pret peldvietu tajā brīdī, kad no vietnes tas ir vienreizējs mēģinājums izvilcināt skujas ja ne skudras tad kurši viņi ir tēvi un viņi ir dēli un viņiem koda odi, bet visvaldis ir ģenētiski veidojies neurosiānses ieklupšanai gatavā musturā, kur tā pilsēta ar savām akmens ielām ar savām šaurajām takām, kur pat divi var samainīties tikai apmainoties un vai tad apvainoties kā struktūra vispār ir kaut kādā veidā pieņemama mūsdienu sabiedrībā, kur dominē siānses un vēl arī odu kodumi ko izdarīja odu armāde tā bruka virsū feroša neviens viņiem nespēja stāties pretim es aizbēgu vicinādams zobenu un vairogu un kliedzu kā kliedz vikings skrienot peldēties es tur ieniru un gulēju uz muguras karabīnē un karabinieri gāja gar liedagu un skatās, kāds peldas un protams viņiem darīt nebija ko, tāpēc viņi nolēma turklāt tas ietilpa viņu formastērpā kā leoparda mundierī vēl ar kādu galvas segu un varbūt krizantēmu apakšbiksēm varbūt autiem izlietiem kā kserokopija ar plastilīna ainaviņām uz viņa laivām skatījās visi kam gadījās tajā pēcpusdienā pie pusdienu galda izlēja mērci un viņā parādījās kartupeļu trupa, kura spēlēja venedikta dziesmas par paviršo kurpi tu kurpe paviršā tu slazdus lēji rasā tu manu pašu dārgāko kā type uz verandas sienas izšļāci kālija parku tukšu tu tvirtā oklahoma viņš pavirši bija pētījis karti, kurā atrodas, bet nevarēja ar drošticamību apgalvot, kur tieši atradās viņa tvirtā dirsa viņš bija devis solījumu levis dievam, ka neviens bez viņa ziņas nevarēs izstudēt viņa zinātnes viņam būs tā gala poga, kura kādu reģistrēs, bet ja bišsolī devies gar dievnamu nabags tas pats vēders vien ir un lūpas un to kakti mēs ar mēnesnīcu kā tā runājām bez aplinkiem un piepešiem atģidumiem vienkārši tērzējām par vizmu, kura šoruden atnesusi no meža vistu, bet tēvs saka, ka tā nu gan laikam nebūs vista visai pārliecināts principā, ka lure viņš ar ūdeni noskaloja lūpas viņš beidzot bija apsēdies tagad tikai jāpalaiž rokas ar derīgu cilmi taisona cimdi dušā kā kuce noberzu sev sānu un loloju birsti kas darīja savu darbu un sāpes ir radikāls mēģinājums ieziesties ar dziedējošu eļļu bet noberztie sāni paliks plānprātiņi ar ilkņiem, viņiem noteikti vajadzēs dzīvot veģetatīvā namā, kur dod ēst daudz dārzeņus un tu būtībā vari pavadīt savu laiku html vidē nemaz nerūpējoties par apkārtējās pasaules notikumiem, tu vari ēst savu putru un tas ir svarīgi un tu vari gulēt savu laimi un kad tu saproti ka kapsulas ko viņi visu laiku rāda ka tās kaut kā pielīp pie augslējām un tad tās var aprakt dobē vai iemest dobumā un tad tam kokam būs biobakcilis kurš tādu kā baltu stabu izaudzēsies uz leju or smth.

Turpinājums no iepriekšējā: Neuralink ir saņēmis FDA zaļo gaismu klīniskajiem testiem redzes atjaunošanai.

Vai latviešu valodā ir vārds priekš šādām aplikācijām?

( Read more )

Pilsoniski atbildīgiem cilvēkiem patīk teikt, ja tu nenodarbosies ar politiku, politika nodarbosies ar tevi. Bet reāli, cik ļoti tev jau ir jāatrodas centrā, lai vispār būtu vērts svērt kaut kādus procesus vienā vai otrā virzienā. Ja "čau, klau" džeks bez ironijas retvīto Langu un Liepnieku, par ko mēs vispār runājam? Es ceru, ka pasaule, kādu mēs to redzam caur soctīklu atslēgas caurumu, realitātē ir pavisam citādāka, bet nevarētu teikt, ka es zinu ļoti daudz produktīvu cilvēku, kas ikdienā nedauzītu savu galvu pret soctīklu idiotisma ķieģeļu sienu. Ir, bet uzsvars ir uz daudz, jo tādā veidā būtu pamats uzskatīt, ka soctīklu viedokļi ir margināli. Vēl arī tas, ka aktīva ņemšanās soctīklos neliecina par produktivitāti, bet bieži vien otrādi. Un tas laikam ir galvenais jautājums - cik tas ir adekvāti sēdēt savā burbulī, nestrīdēties par tēmām, kur kompromiss nav iespējams, un vienkārši skatīties uz pasauli kā uz resursu? Es ik pa laikam pārcilāju galvā valstu sarakstu, kurās gribētos dzīvot, bet nevis tādā romantiskā veidā, ka tur ir silti, un cilvēki uz ielām vāc apelsīnus, bet stabila demokrātiska sistēma, ar kaut kādu nebūt kultūras dzīvi, noteikti gana sekulāra, bez lielām iespējām ieberzties globālos konfliktos. Ne tā, ka mani tur kāds gaidītu atplestām rokām, bet tas ir tāds vingrinājums, kas atgādina, ka šī planēta nav nemaz tik liela. Tagad vēl klāt nāk klimata pārmaiņas, kas lielāko daļu "silto zemju" diskvalificē uzreiz, un Latvija vairs nešķiet tik drūma izvēle tajā punktā, ka mums te deviņus mēnešus jāgrimst depresijā, un viss ko mēs varam izaudzēt ir āboli. Šveice uz papīra ir naiss.

Jaunajā Leienas komisijā kultūras komisāra mandātam šoreiz līdzās ierastajai izglītībai, jaunatnei, sportam kā pirmā politikas sfēra izcelta "intergenerational fairness".