Sūrreālisms

 

Te nu man sāk riebties mākslas veida – videospēles komerciālā puse.

Fatal Frame sērija triloģijas sastāvā (zināma arī kā Project Zero un vienkārši Zero) līdz šim dzīvoja uz PlayStation 2 un X-Box platformām – tur tās tika radītas un tur tās auga. Ja precīzāk – izcelsmes platforma bija un ir PlayStation 2, bet XBox ieguva papildinātus izdevumus vēlāk dažādās Director’s Cut formās. Bet nu, šķiet, ka komercijas negatīvās puses dēļ, Fatal Frame faniem jānoskatās, kā viņu mīļotais (esmu drošs šādi apgalvot) radījums, kurš viņiem licis, atvainojos, pļūtīt bailes biksēs, tagad ņem un aizceļo uz šo sekundāro “Family thing”, sauktu par Wii (man patīk ienīst šo gaišo ģimenes sūdu ar visu WiiFit aksesuāru priekšgalā, bet neesmu kaut kāds konsoles, šajā gadījumā PS2, slims fans – labprāt paniekotos ar Wii – konsole, kura psiholoģiski “nevelk” uz nopietnām spēlēm, konsole, kuras mērķauditorija ir svētdienas geimeri un ģimenes, kuras videospēles nepazīst un baidās no tām...) ( ... tālāk ... )

Ja neesam pazīstami ar Fatal Frame (Eiropā un citur zināms kā Project Zero) saknes būtību, iesaku vismaz ievaddaļu no iepriekšējā ieraksta.
Tā, tagad pieņemu, ka tagad jums ir aptuvena nojausma par šo citādo Survival Horror žanra spēli, tāpēc varam mierīgi turpināt par otro daļu no Fatal Frame sērijas.

Pirmajā daļā ietverts un izbaudīts lielisks stāsts par Shinto rituālu, kura viens no stūrakmeņiem – nest cilvēka upuri elles tumsas vārtu aizdarīšanai. Turklāt ne jau nu nejauši izvēlēta cilvēka – upurējamais materiāls tika izvēlēts no ģimenes bērnu loka “Demon Tag” spēles laikā – spēle ir līdzīga aklajām vistiņām. Atšķirība ir tikai tā, ka šeit kādu noķerot tas tiek izvēlēts par cilvēka upuri tumsas noslēgšanai, visas apkārtnes drošībai un mierinājumam. Bērni par šīs spēles būtību un nozīmību nekā, protams, nezina. Tie to uztver par rotaļu. Tiesa, rotaļas sekas ir ļoti būtiskas...( ... tālāk ... )

Vēl viena tumša videospēle tumšiem ļautiņiem, kuri sev tuvu tur šādu izklaidi. Šoreiz ļautiņu skaits ierobežots – spēle pašlaik ir tikai uz PlayStation 2 un X-Box (divas daļas no trim – 1. un 2.)
Tātad, ja tev ir PS2 vai X-Box, vai arī spēcīgs PC, kurš varētu bez problēmām palaist minēto sistēmu emulatorus, vari lasīt tālāk. Ja tev nav neviens no šiem abiem (konsole vai spēcīgs PC), neliegšu jau turpināt apmierināt tev savu zinātkāri un uzzināt to, kas tad ir šis japāņu brīnums spēlētāju monitoros un skaļruņos.

Spēle un visas tās daļas liekamas plauktiņā pie pārējām Survival Horror spēlēm. Bet tas nepadara to par kārtējo šķaidāmgabalu, kādas mēdz būt Survival Horror spēles (protams, ka tas nebūt nav slikti). Parasti ir tā – tu ej pa vāji izgaismotām telpām, citām vidēm, tavā rīcībā ir kabatas lukturītis vai citāds telpas izgaismojums, kurš rada baisu atmosfēru. Tad no kāda stūra izlien kāds neapmierināts dīvainis zombija vai kāda mistiskāka tēla, personifikācijas veidolā. Tas tevi sabaida kārtīgi, un tu atriebjoties izšķaidi viņam smadzenes, ja tādas tam radījumam ir. Īsāk sakot – tu sadali pirmreizinātājos tos, kuri tevi sabaidīja. Jo spēcīgāk tie tevi sabaidīja, jo kvēlāka vēlēšanās ir redzēt viņa ķermeņa daļas rotājam apkārtējās telpas sienas. Apmēram tāds gameplay sastopams vairumā Survival Horror spēļu.
Bet Fatal Frame (Japānas, ASV nosaukums. Eiropā spēle zināma kā Project Zero, līdz ar to manā disku skapī gulst 3 Project Zero daļas) ir citāda savā manierē, kādā tā tiek galā ar gadsimtiem cietušu spoku, izmocītu dvēseļu izkropļotajiem, baisajiem, sirreālajiem tēliem un to vēlmēm pēc atriebības, pēc tā, lai arī tu izjustu tās ciešanas, kuras ir viņiem visu šo gadu garumā... Fatal Frame (atvaino, Eiropa, dodu priekšroku šim nosaukumam, jo tas visvairāk atbilst spēles būtībai, un tas ir oriģinālais nosaukums) spēlēs vienīgais ierocis pret agoniskajiem, tumsas apsēstajiem, slēptajiem tēliem ir antīka fotokamera! Nekas vairāk. Ar šīs mistiskās, maģisku spēku apveltītās kameras + dažādu fotofilmiņu palīdzību ir iespējams šiem nemierīgajiem gariem, kuri dažādu iemeslu dēļ atgriežas vai klejo mūsu vidū, meklēdami mieru, nodarīt dažādu kaitējumu. Kā arī ar kameru ir iespējams redzēt to, kas acīm ir nesaskatāms, bet vitāls spēles gaitai, iziešanai. Kamera ir vienīgais, kas tevi šķir no nezināmā, nesaskatāmā, draudīgā, kas ir tev apkārt un vēlas tavas bailes, tavu mieru, tavu miesu, tavu laimi – sabradāt, pakļaut, baroties, iznīcināt. Sākotnēji tā ir ar mazāku spēku, iespējām, bet spēles laikā to var uzlabot ar dažādiem papildinājumiem, spēcīgākām fotofilmām, papildus funkcijām. Uzlabošana būs nepieciešama, jo progresējot spēlei progresē arī spoki – kļūst izveicīgāki, asinskārāki, spēcīgāki, izturīgāki.
( ... tālāk ... )