Sūrreālisms - Сталкер (1979, Андрeй Арсеньевич Тарковский)

Par šo filmu uzzināju pateicoties savai dvēseles šķautnei, kurai patīk tāda visnotaļ daudziem nesaprotama lieta kā urbānās dekadences estētika un kuras dēļ šo pieredzi un izjūtas esmu fiksējis un publicējis arī dažādos resursos plašajā interneta vidē. Proti, daudzi ar līdzīgu estētisko izjūtu interneta vidē bija runājuši par šo filmu, uzsakot tās neapšaubāmi lielisko vizuālo stilu un atmosfēru, īpaši izceļot notikumu vietu estētiku, bet sevišķi nerunājot par to, kas aiz šī vizuālā ekspresionisma neapšaubāmi mākslinieciskās vērtības slēpjas – Сталкер satur ne tikai izcilu kinematogrāfiju, hipnotisku atmosfēru un mākslinieciskumu, bet arī dažādas vīzijas, idejas un domas par cilvēka dvēseli un psihi, kā arī filosofēšanu par šo būtību iemiesojošās čaulas ietekmi uz apkārtni. Stalker noteikti ir filma, kura prasa domājošu, vērīgu skatītāju un, vēlams, estētu.
Iegādājos šo šedevru pagājušajā nedēļā - DVD, kurš paredzēts realizēšanai tikai un vienīgi ārpus bijušās PSRS robežām.


Filmas koncepts:
Filma, kā zināms, attāli ir balstīta uz brāļu Arkādija un Borisa Strugatsku darba „Pikniks ceļmalā” motīviem. Savā tempa un ritma ziņā tā ir lēna un varētu teikt, ka tendēta uz režisora mākslinieciskā gara un ego pašapmierināšanu caur ekspresionismu – taisni vai var sajust, cik ļoti Tarkovskim patīk detaļas un vairāk vai mazāk ikdienišķā dekorēšana ar kino mēdija palīdzību. Сталкер laikā Tarkovskis ir pamanījies tik šķietami netīru vidi padarīt par estētisku, saistošu un pat apveltīt to ar spēcīgu kontekstu un filosofēšanu par cilvēcīgo, kuru vietām rada gan stāsts, gan tīri kinematogrāfiskais izpildījums.
Filma nešaubīgi ir apveltīta ar filosofisku, apcerošu un poētisku dabu, ietverot tajā tādus elementus kā akadēmiskās mūzikas klasiķu darbus, kuri tika maskēti zem industriāli ritmiskajām, aranžētajām vilcienu sliežu skaņām un filmai caurvīto ritmisko un ambiento skaņas un mūzikas darbu; hipnotiskus elementus, kuri filmā tika iepīti gan caur redzamo, gan dzirdamo, gan aktieru darbu, gan vizuālo dekadences estētiku. Viss kopums jau no sākuma skatītāju ieved transam līdzīgā stāvoklī, kas liek aizmirst par uz ekrāna redzamā potenciālo saistīšanu ar realitāti, izraisot domāšanu gandrīz zemapziņas slāņos, sākot ar jau pašu pirmo filmas brīdi, bet sevišķi līdz ar nonākšanu Zonā, kurā tika izteiktas vairākas subjektīvi interpretējamas frāzes gan par pašu Zonu, gan istabu, gan cilvēka vietu šajā simboliskajā Zonā.

Сталкер humānistiskās un zinātniskās fantastikas daba izpaužas dažādās atklātās un slēptās (izmantojot kinematogrāfijas trikus), filosofiski paustās metaforās par Zonu – vietu, kur radies brīnums pēc kāda nevienam nezināma, brīvi interpretējama traģiska notikuma, kurš no Zonas aizslaucījis visus cilvēkus un arī daļu dzīvā, atstājot aiz sevis pamestību ne tikai graustu un klusuma veidolā… Zona atnākušajiem cilvēkiem ir bīstama, tā izliek lamatas. Tā ir cita pasaule, kura izšķir cilvēku likteņus. Un šāda Zona radīta ne tikai ar aizraujošā, cilvēcīgā apcerīgā un metafiziskā stāsta palīdzību, bet arī tīri ar kinematogrāfijas palīdzību, izmantojot kino mēdiju kā māksliniecisku veidu vizuāli saistošai stāsta attēlošanai.
Tad nu jāparunā par to, kādā veidā Tarkovskis šo cilvēcību apcerošo stāstu ir spējis iemiesot tādā vidē, kādu tās apmeklētāji redz - izolēta, pamesta, neviesmīlīga un klaustrofobiska vide, kura ar savu nezināmā, tādējādi baisā veidolu atbaida visus, izņemot Stalkeri, kurš uzskatāmi filmā tiek rādīts kā dvēseles čaula, kurai Zona ir kas vairāk par mājām – tā viņam ir vieta mieram, bēgšanai no nelaipnās ārpasaules, realitātes – vieta, kur Stalkeris jūtas vislabāk, pašpārliecināti un – kā viņš pats.


Kinematogrāfija:
Pirmkārt, tas tiek panākts ar kadrējumu un vizualizācijas palīdzību – līdz milimetram pārdomātas, izcili mākslinieciskas panorāmas, kuras lēnām, transveidīgi tiek tuvinātas līdz tuvplānu robežai, tikai tad skatītājam atklājot nepamanīto tuvināšanos kadrētajam, kas ir kā pārsteigums.
Tāpat tas tiek darīts tīri ar kameras kustību un to, ko tā attēlo - tā ne tikai mīl detālas, dekadenci paudošas panorāmas un vēl detālākus tuvplānus, bet arī Tarkovska stilam un mākslinieciskajām vīzijām, ekspresionismam raksturīgus objektu tuvplānus, plūstošu šo objektu mijiedarbību ne tikai ar apkārtējo vidi, bet arī ar cilvēku, rezultātā radot sajūtu, ka Tarkovskis sliecas savienot dvēseli ar apkārtējo vidi – Zonu. Un tas Tarkovskim ne tikai pilnībā izdodas, bet tas arī ir stāsta būtības akcentējošs elements, kas uzskatāmi parāda, ka tīri ar kinematogrāfijas palīdzību mākslas darbam (šajā gadījumā stāsts) var piešķirt pavisam citu estētisko vērtību, iedvešot dzīvību un atmosfēru lielajā ekrānā, akcentējot detaļas un režisora vīzijas. Ar kinematogrāfiju ir radīts lielums, kurā var saskatīt gan stāstu, gan režisora sapratni par to, vīzijas un interpretāciju.

Tas tiek darīts arī ar gaismu un krāsu palīdzību – pasaule, kurā bez trim protagonistiem atrodas arī citi, tiek attēlota sēpijas toņos, kuri izceļ detaļas, kontrastus un izgaismojuma estētiku, radot arī krāsainuma ilūziju; bet Martiška – šī Stalkera metiņa - tiek rādīta arī pilnībā krāsaini, tādējādi liekot domāt par attēlojuma nejaušības neesību, liekot interpretēt redzēto un meklēt kontekstu – to, ko Tarkovskis no šī stāsta ir gribējis izcelt.
Bet Zona – tā ir pilnībā krāsaina un tajā krēsla mijas ar dienasgaismu ar un bez saules un ar elektrisko apgaismojumu, kurš dažkārt tiek lietots tā, ka atgādina konceptu par gaismu tuneļa galā, kura rada cerību. Zonā ir arī nereta krāsu siltuma slāpēšana, kura mijas ar krāsu temperatūras paaugstināšanu un citas gaismas spēles, tādējādi rodas iespaids, ka krāsas un gaisma attēlo krietni ko vairāk par māksliniecisku kadrējumu – tam noteikti ir simboliska nozīme un hipnotizējoša iedarbība. Spēles ar gaismu Zonā liek domāt kā par vietu, kura iemieso gaišas cerības, absolūto dzīves piepildījumu un nezināmo, kas tīri psiholoģiski ir baisi.

Un, kas nav mazsvarīgāk, tas tiek darīts arī ar skaņu – pasaule ārpus Zonas ir pierastu skaņu pilna, bet Zonā – tajā ir kas vairāk par apkārtējās vides un dabas nejaušu audiālu ierakstu. Zonā skaņas neesība mijas ar troksni, klusums un skaņas ar mūziku…
DVD, kuru iegādājos, ir divu skaņas formātu izvēles iespēja – oriģināls mono un mūsdienīga 5.1 skaņa. Pirmo reizi skatoties, paļāvos uz pārskaņotāju izpratni par Stalker un baudīju ritmiski pilošo ūdens skaņu un cilvēku soļu ambienti visaptverošo, telpu piepildošo simfoniju – līdz brīdim, kad Stalkeris stāstīja par Zonu. Aptuveni pirmās sērijas beigās pamanīju vitālu filmas būtības pretrunu ar 5.1 skaņu, proti, skaņa bija pārāk dzīva – tās bija par daudz. Par daudz putnu balsu, par daudz vēja skaņu. Skatoties filmu ar 5.1 skaņu, filmu caurvij putnu balsis un vēja šalkas – skaņas, kuras, manuprāt, pēc būtības ir pretrunā gan ar vizuāli redzamo pamestību, gan ar stāsta konceptu, tādējādi sliecas graut filmas smalko esenci vai vismaz ticamību filmas sirreālismam tīri psiholoģiskā līmenī, jo, dzirdot nekaitīgu dzīvu būtņu klātesamību, putnu balsis un vēja šalku, cilvēks jūtas droši, mājīgi un silti. Bet zona – tā nebūt nav vieta, kur tās apmeklētājiem baudīt šādu drošības izjūtu – tā ir vieta sevis izziņai un konfrontācijai. Līdz ar to šis dabas skaņu blīvais kokteilis 5.1 skaņas formātā grauj filmas domu, kuras iznīcināšana var novest pie apgrūtinātas iedziļināšanās notiekošajā un ļoti apgrūtinātas ļaušanās filmas ceļojumam zemapziņā, jo šīs skaņas no Zonas sirreālisma izvelk saulainā realitātē un abas šīs frontes ir pretrunā viena otrai, lai gan abas cieši viena otrai ir pakārtotas un savītas.
Lai uzzinātu vai tā ir tikai mana doma vai arī Tarkovskis arī ko līdzīgu ir gribējis panākt, skatīšanās laikā uzslēdzu filmas skaņu uz oriģinālformātu un tur guvu apstiprinājumu savam atklājumam un domai – oriģinālajā skaņas celiņā ir krietni mazāk skaņu – vismaz uz pusi mazāk putnu un mazāk vēja. Oriģinālā Zonas akustiskā vide ir tieši tāda, kādai tai jābūt – pamesta, apstulbinoši un hipnotizējoši klusa, kur dabas skaņām ir savāda vieta kontekstā – brīžiem tās ir, brīžiem nav. Oriģinālās zonas vide ir tāda, kura ar klusuma skaņas, stāsta un vizuālās estētikas palīdzību iezogas dziļākajos apziņas slāņos, kur filosofēšanai netraucē caur liekām skaņām radīts realitāšu konflikts.
Līdz ar to – ja mūsdienu sabiedrībā, kurā domāšana tiek novietota aiz patērēšanas un kurā, citējot filmu: „ticēšanas orgāns ir atrofējies”, ir nepieciešams mans ieteikums patēriņam, tad, lūk, ieteikums: skatīties filmu oriģinālajā skaņas celiņā, jo šeit slēpjas ne tikai sava laika kapsula filmas skanējuma veidolā, bet arī kas krietni cienījamāks, ievērojamāks - konteksts.
No filmas audio pasaules burvības var izcelt ne tikai muzikālās, industriālās sliežu skaņas, bet arī ambientos ūdens pilienus un sevišķi to ainu ar drezīnu, kur skaņa pavadīja glītu pāreju no vienas pasaules otrā.

Tāpat tas tiek darīts arī ar aktieru darbu – klusas, domīgas sejas, nedrošas, estētiskas, pārdomātas kustības, rūpes, filozofēšana un domāšana un daudz kas vairāk. Interesanti ir vērot kā tēli sevi attīsta, nonākot Zonā, kura parāda cilvēku patieso esību. Un filmā atrodamā skatītāju uzruna – eleganti nostrādāts un izdevies skatītāja iesaistīšanas akts.


Redzētā subjektīvā interpretācija:
Tieši ar augstākminēto, analizēto paņēmienu klāstu Tarkovskis ir radījis divas nošķirtas un atšķirīgas pasaules – Zonu un pārējo pasauli. Bet kura ir īstā un vai vispār tur ir kāda īstā? Atkarīgs no dvēseles skatīšanas – kur tā labāk iederas. Atkarīgs no Zonas lēmuma, iespējams.
Pēc divām filmas noskatīšanās reizēm un detaļu medībām otrajā skatīšanās reizē, esmu apmēram aizdomājies, ka Zona – tā ir vieta, kur noticis kas tāds, kas nav īsti prātam aptverams – ne tikai iespējamas katastrofas, bet arī konteksta ziņā. Tā ir vieta, kur cilvēka nav – absolūti pamesta vieta. Vieta, kur flora, līdz ar to arī pakārtoti fauna, ir tādā kā iekapsulētā stāvoklī ar savu izpratni par laiku un telpu, dzīvo un nedzīvo. Vieta, uz kuru nav attiecināmi vispārpieņemtās zināšanas par fiziku; vieta, kuru metafiziski var skatīt kā atsevišķu, intelektuālu un dzīvu būtni, kuras varā ir izlemt un izsijāt atnācējus, ļaujot vai neļaujot tiem sasniegt bīstamā ceļojuma galamērķi – Istabu. Zona ir vieta, kura caur šo filtrācijas procesu parāda to, kādi ir tās apmeklētāji, to patieso būtību – vieta, kura ir tāda, kādi ir tie, kas nākuši pēc visuaugstākā. Un nav svarīgi kas ir tas apzinātais, pēc kā tie ir nākuši – vai tas būtu Dievs vai Liktenis, vai Absolūtā Gudrība, vai arī metaforā izteikti slēptie zemapziņas resursi. Svarīgi ir tas iekšējais cilvēciskums – dvēsele un psihe: apsvērumi, kuri ir kā filtra parametri sarežģītā datorprogrammā, runājot tehnoloģiju laikmeta jēdzienos. Tātad, Zona ir absolūti pamesta un simbolisma pilna vieta, intelekts un abstraktais visuaugstākais. Apskaidrība, nesasniedzamais – reizē tas, pēc kā sniegties; zemapziņas resursi un psihes neizzinātais. Zona – pati psihe – visuaugstākā ķermenis, uz kuru nav attiecināma izpratne par matēriju. Sarežģīta, neaizskarama sistēma, kura ar Stalkera palīdzību filtrē ienākošo cilvēku zemapziņas, lemjot to likteņus, atverot vai aizverot vārtus uz Istabu. Zonas lamatas - subjekta psihes „caurumi” un „neglītumi”, sev izraktā, iespējams, ka pat neizzinātā, bet nenoliedzami klātesošā bedre – parametrs, kurš nav spējīgs apiet Zonas filtru.
Zona ir paša cilvēka iekšējā daba, kuru veido gan psihe, gan dvēsele, mijiedarbojoties ar apkārtējās vides un sociuma stimuliem.


Nelielai atkāpei, saistībā ar filmu:
Es kā videospēles mīlošs cilvēks nespēju nepamanīt korelācijas – līdzīgs koncepts par šādu vietu ir filosofiskajā, lēndabīgajā un šausminošajā videospēlē Silent Hill 2 – daļa no videospēļu sērijas, kura ietekmējusies no tādiem mākslas darbiem kā Adrian Lyne filmas Jacob’s Ladder, Brad Anderson filmas Session 9, kā arī no Deivida Linča darbiem un daudziem citiem filosofiskiem, apcerīgiem darbiem.
Silent Hill ir pilsēta, kura ne tikai atspoguļo slēptāko un netīrāko iz cilvēka psihes un dvēseles dzīlēm, bet arī manifestē to dažādu grotesku figūru veidolā, piešķirot manifestētajam biedējošu abstrakcionismu, simbolismu un kontekstu, liekot protagonistam konfliktēt ar šīm šausminošajām, neapzinātajām sevis paša manifestācijām monstru, dēmonu, ilūziju, vīziju un atziņu iemiesojumā. Tā ir vieta līdzīga Zonai ne tikai šajā izpratnē, bet arī vizuālajā atainojumā – tā ir pamesta, reiz pašpietiekama pilsēta ar savu laika ritējumu, savu traģisko stāstu un saviem likumiem. Un caur šo pilsētas un Zonas kopīgo spēju būt vai nu par kāda personisko elli, purgatoriju vai paradīzi (viss ir atkarīgs no aplūkojamā tēla psihes), Silent Hill metafiziski, līdzīgi kā Zonu, varam skatīt kā dzīvu būtni – sarežģītu, intelektuālu, simbolismiem pilnu sistēmu, kura tēliem uzliek nevienu vien pārbaudījumu, kurus izturot var nonākt pie atbildēm un vēl čupiņas jautājumu. Lieliska, estētiska un fascinējoši dziļa, tumša, groteska baisa videospēle, kurā ir ar līdzīgu būtību apveltīta mūzika hipnotisko ritmu ziņā. Tikai šeit tas ir panākts ar tumša, melanholiska un agresīva Dark Ambient/Industrial žanru savienojumu, padarot gan spēles vizuāli māksliniecisko estētiku, gan stāstu un šos simbolus par kontekstā uzrunājošiem un dziļi biedējošiem. Spēle, kura izraisa pārdomas par cilvēcīgo, kuras nav izsmeļamas i ne nedēļas, i ne mēneša, i ne (domājams) vairāku gadu laikā. Spēle, kura līdzīgi lielu režisoru konceptam kinematogrāfijā, ir spēlējama vairākkārt, meklējot atbildes ne tikai uz protagonista, bet arī uz saviem jautājumiem, pa ceļam saliekot dažādas stāsta puzles daļiņas kopējā, brīvi interpretējamā stāstā.
Un daļa no šīs daudzšķautņainās Silent Hill būtības ir saglabāta arī spēles ekranizācijā uz lielā ekrāna, kuru ar smagu darbu ir paveicis franču izcelsmes režisors Christophe Gans, kurš specializējas Fantāzijas un Šausmu žanros un radījis tādas filmas kā Crying Freeman un Le Pacte des Loups (Brotherhood of the Wolf).


Nobeigumam:
Apcerot kāda franču recenzijas autora domu gājienu – Tarkovskis ar Stalker patiešām ir radījis tādu mākslas darbu, kas teju katrā Сталкер pauzēšanas reizē iegūst klasiskākas mākslas formu (glezniecība), kura ir skatāma kā pilnvērtīgs, pastāvīgs lielums. Subjektīvi – par plakātiem uz sienas uz visu dzīvi es varētu padarīt ainas tieši tā TEC estētiskajās telpās, kuras burtiski izstaro urbānās pamestības estētiku ik uz soļa. Un es, lai gan piekopju tā dēvējamo Urban Exploration arī realitātē, nekad nebiju skatījis tik skaisti demonstrētu pamestību nedz fiziski, nedz arī virtuāli. Salīdzinājumi, kuri nāk prātā, būtu Celulozes un papīra fabrika kā fiziskās dailes tuvākais iemiesojums un Silent Hill kā urbānās pamestības estētikas virtuālā manifestācija.
Pat no Stalker treilera uzlūkošanas manī radās gandrīz nenotverams aizkustinājums un satraukums un to radīja tieši estētika, mākslinieciskums, darbs ar gaismām, kameru un tēliem, jo saturs no treilera nebūt nav saprotams un tas ir pareizi, jo treilera būtība - aicināt. Jāatzīst, ka arī treilerim pievienotā rokmūzika, kura nekādā tiešā veidā neatspoguļo filmas būtību (netieši: melanholija), dara savu darbu. Un Tarkovskis caur Stalker aicina spēcīgi – ļoti.
Ja tā padomā – baisi pat iedomāties kādu estētiku un mākslinieciskumu Tarkovskis spētu ekstraktēt iz Celulozes un papīra fabrikas – šāds skaistums, iespējams, spētu apturēt ne viena vien skatītāja sirdis.
Viena no tām filmām, kuru skatīties daudz reižu, izbaudot estētiku un līdzīgi kā Silent Hill universā - medījot detaļas, lai veidotu izpratni par stāstu.
Pēc filmas noskatīšanās (pareizāk – vairākkārtējas, rekursīvas izbaudīšanas) atliek vien kā izlasīt brāļu Strugatsku „Pikniku ceļmalā”, kā arī viņu Stalker jeb „Машина желаний” – darbu, kas ir bāzēts uz Stalker filmas agrīno scenāriju, kura, kā augstāk minēts, ir attāli ietekmējusies no „Piknika ceļmalā”. Tam klāt varam pievienot arī S.T.A.L.K.E.R. PC spēli, kuras radīšanu iedvesmojis gan „Pikniks ceļmalā”, gan Stalker. Tādējādi mēs varētu iegremdēt sevi pilnā Stalkera piknika ciklā un gūt plašu baudu klāstu, kuru sniedz šie dažādie mākslas formāti.


P.S.
DVD satur arī gardus materiālus, tādus kā režisora, cita filmas personāla aktieru biogrāfijas, filmogrāfijas, arī informāciju par brāļiem Strugatskiem, kā arī fragmentu no Tarkovska diplomdarba „Katok i skripka”, dažādas intervijas, Solaris treileri, materiālu par Tarkovska mājvietu, u.c. izziņai derīgu informāciju.
Un žēl, ka nav iespējams atgūt un redzēt Сталкер filmas pirmo versiju, kura tika uzņemta ar eksperimentāla Kodak palīdzību, kuru neprata attīstīt un kurš aizgāja bojā…