Sūrreālisms - Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий "Пикник на обочине"

Grāmatu uzmeklēju galvenokārt divu iemeslu dēļ:
1) tā ir atstājusi brutālu ietekmi uz man tuvu izklaides veidu - Urban Exploration, radot terminu Stalker un Zona (tā arī tautas dēvē Černobiļas rajonu);
2) Pamatojoties uz šī darba motīviem, neatkārtojamais humānists un sirreālists Tarkovskis radīja filmu Stalker, kurā akcentēja grāmatas UE dabu, ar pašu Strugacku palīdzību piešķirot stāstam metafiziskas, psiholoģiskas un cilvēcību filosofējošas vērtības.

Sākot lasīt, nedaudz vīlos - par maz UE elementu, par maz Zonas tēlojumu, par maz pamestības un UE dekadences, kuras vietā ir likta zināmā cilvēka dekadence. Taču nolēmu likt pie malas savus nepiepildītos slapjos sapņus un ar pateicību, aizrautību iegrimu tīkamā kontrastā: patiesi brutālā darbā, kurš aplūko Padomju Sci-fi ierasto tēmu - neZemiešu kontaktu ar Zemes iedzīvotājiem caur vietas un priekšmetu palīdzību. Un kā gan lai cilvēks kontaktējas ar ārpuszemes saprātu, ja pats ne sūda nejēdz un karo ar sugas brāļiem? Šis un vēl daudz kas cits ir aplūkots lieliskaja darbā, kurš dzemdinājis ne tikai minētos mākslas darbus, bet arī videospēli un citu darba versiju - to, kura dzima Tarkovska filmas laikā, - to derētu sadabūt un izlasīt. Droši vien darbs ir atstājis ietekmi arīdzan uz citām, pagaidām manis neapzinātām sfērām.

Grāmata ir patiess sitiens pa purnu. Spēcīgs un brutāls - tāds, kurš parāda cilvēka dabu, kāda tā ir bez visādām sociumā valdošām muļķībām - idiotisks, vientuļš un alkatīgs dzīvnieks, kurš neredz tālāk par paša mazo, tizlo pasaules uzskatu, kuru bieži mēra pipeles garumos.

Nezinu, kurš no darbiem man patīk vairāk - filma vai grāmata, jo abām mākslas formām ir gaužām spēcīgs savs sākāmais un veids, kā to pateikt. Es sevi neieskaitu to ārkārtīgi nelaimīgo pulkā, kuri kino allaž salīdzina ar grāmatām, uz kurām tad balstīts, apbižojot filmas par netūrēšanos pie grāmatas tādās proporcijās, kuras maksimāli tuvinātas attiecībai 1:1. Man tieši patīk, ka darbi ir dažādi, ka tie kopā veido veselu universu, kurā netrūkst nedz intelekta, nedz simbolisma, nedz abstrakcionisma, nedz vienkārši saistoša stāsta un estētikas. Galvenais ir pieturēties pie saknes, kuru veido ideja un kritiskie elementi. Ir jauki, ja talanti spēj paņemt no citiem talantiem labāko un radīt patstāvīgu, sasodīti lielisku darbu.

Vienīgi ceru, ka grāmata, turpinot savu slavas gājienu, kurš tai viennozīmīgi pienākas, neradīs daudz Maitu Ērgļu - objekti, kuri pielīdzināmi un aprakstāmi līdzīgi grāmatā esošajiem tad vienkārši paliktu tukši un tas mazinātu UE priekus.

P.S. Lasīta tika 1987. gada redakcija iz grāmatas "Nenorunātās tikšanās" latviešu valodā, kuru tulkojusi Jautrīte Roze un izdevusi "Liesma".