Sūrreālisms - August 10th, 2009

Tā diena ir klāt, nodomāja diemžēl ne visai legālai un likumiskai aktivitātei nobriedušie jaunieši – diena, kad dodamies bariņā uz bijušā Prоvodņiкa teritoriju gūt gan bradājumu, gan eksperimenta rezultātus – cik klusi un efektīvi mēs spēsim būt piecatā (+1 mainīgais)?
Sākums ne visai veiksmīgs – apdeitojot trijkāji jeb fotoaparāta statīvu ar UE elementiem un radot UE trijkājim īdzīgu priekšmetu, viens no protagonistiem salauza tam vienu no kājām – pārcentās. It kā salīmēja ar metāla izstrādājumiem paredzētiem epoksīda sveķiem un devās ceļā. Taču viņš aizmirsa pāreju, bez kuras viņa rīcībā esošais fotoaparāts pie statīva nav piestiprināms. Nācās viņam padoties realitātei – doties padsmit minūšu gājienu atpakaļ uz mājām, paņemt visu nepieciešamo un nakts tumsā doties uz norunāto vietu – šoreiz ar velosipēdu, nevis ar sabiedrisko transportu, kā bija domāts pirms tam. Galapunktā esošais objekts – daļēji joprojām aktīvs, tamdēļ arī visnotaļ cītīgi apsargāts – pamestā daļa rotāta ar skaistu dabas un industriālās pamestības simfoniju, kuru veido kociņi, kuri spraucas cauri pamatiem un ēku jumtiem; sarkanie ķieģeļi, kuri kontrastē ar dabas spriganuma pilno zaļo toni; pelēkais betons un būvgruži, kuri izdala tik patīkamu aromātu, sevišķi, ja tie tiek uzieti pagrabā; ēkas ar tukšajiem logiem un apsmādēto, taču tamdēļ ne mazāk pievilcīgo interjeru.( ... tālāk ... )

Kas notiek, kad Teh ultimate sadists satiek tādas pat kvalitātes Teh mazohistu? Ichi The Killer jums sniegs atbildi, neatstājot vienaldzīgu un nepadarot garlaicīgu ne sekundi!
Miike ir režisors, kurš, manuprāt, pat sviestmaizes pagatavošanu spētu parādīt tik vardarbīgi, estētiski un psiholoģiski sirreāli... Tā, ka apskrietos dūša pat rūdītam gore piekritējam, taču redzētais skaistums neļautu novērsties ne mirkli! Bet vardarbību un tās radītas šausmas viņš parāda tā, ka terminoloģijas komisijai jāliek kopā galvas, lai radītu jaunu terminu, kas filmā rādīto adekvāti atspoguļotu. Mīļi!
Domā, ka esi redzējis vardarbīgi šausminošu, tajā pat laikā saturisku filmu?Varbūt paprasi šo jautājumu Miike filmogrāfijai? Taču var jau būt, ka esi (Sin City, piemēram), bet ko par to saka, piemēram, Ichi?! Redzi, viņš raud un iet pie tā, kurš smaida līdz ausīm!

Lai gan augstāk minētais ir tīra patiesība, kuru paspilgtina garšīga vardarbības hiperbolizācija un nāve, kura liek smaidīt un sist plaukstiņas kā bērnam - filma nepaķēra tik ļoti kā Audition un Imprint. Vardarbība virs vardarbības reizēm mēdz būt tāda, pie kuras pierod jau pirmajā minūtē. Tā arī bija pavisam nedaudz šajā gadījumā - prieks skatīties, taču kaut kā pietrūkst, lai arī tēli kā allaž Miike filmās ir labi nostrādāti. Šķiet, ka nedaudz gaidīju to citu divu šeit minēto filmu glanci. Vēl jāpiezīmē arī, ka šajā filmā esošie sirreālisma elementi bija ļoti viegli sagremojami, tie nestāv blakus tādam viņa darbam kā Gozu. Bet nav godīgi tā salīdzināt, jo Gozu sekoja pēc šīs filmas. Taču vienu salīdzinājumu gan var uzskatīt par godīgu - iekš Audition un Imprint esošā vardarbība ir krāšņāka un mīļāka tā iemesla dēļ, ka tā kontrastē ar pārējo filmas būtību. Kontrasts izceļ lietas, padara tās redzamas. Beigu galā, visu laiku skatoties uz melnu, tas pēc laika šķitīs mazāk melns esam, bet pieliec blakus baltu un uzreiz cita lieta (lai gan atvainojos - varbūt nav īsti korekti salīdzināt, jo šī filma ir psiholoģiski gaļīgs trilleris, bet tās divas - uz Horror tendētas)! Līdzīgi ir šeit. ( ... tālāk ... )